Mani jau tāpatiņās kopš skolas gadiem nav jāmudina uz rupjas mutes brūķēšanu, bet, kad nu es lasu šitento Vecmāti, man bail, ka tagad process kļūs dabisks, nevadāms un bistams, un es varu darbā kādu pelnīti un skaņi nosaukt par pimpjagalvu vai pipeļštoku neatejot no kases, jo šai grāmatā pimpju un pežu vienā lappusē ir pulka vairāk ka tiklu jaunavu pēdējā vidusskolas klasē.
- hedaTur kaut kas neiet kopā ar to rupjību un nevainību. Rakstniecei gribējās gan "ribku sjesķ", gan to otru, bet varbūt vienk. vajadzēja rakstīt divas grāmatas vienas vietā.
- bozenaEj nu sazin. Varbūt tais laukos un tais laikos ta runāja. Manai mammai bijusi vectate, kura katra vārda gala daudzinājusi Ak tu Pīzda tāda! Vectētiņš un vecmāmiņa savukart pat pakaļas vārdu mutē nejēma.