![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Pārraku pusi dārza, nu labi, tikai vienu aizaugušu kaktu. Tik un tā nevar saprast, vai izskatas labāk vai vienkārši citādāk. Patiesība, tumsā izskatās diezgan romantiski.
Mūsu dārzs ir ... nu, košs un interesants, varbūt pat savdabīgs, eee.. jocīgs, bet tikai paša māte viņu varētu nosaukt par skaistu.
Daiļdārzniecības gēns mūsu plašākajā ģimenē atpūšas jau kura paaudzē, pie tam katris un ikviens rauj to sīko zemes pleķi uz savu pusi, kam ābeles jāstāda, kam gurķis, kam par visu vari vajag dilles. Es gan esmu pieticīga, man tikai ļaujiet puķītes paaudzēt. Šogad bija ļoti padevies samteņu gads, nu tad tās man ir visur. Visur, es teicu!
Māsīca Rūženka, kura gan ir daiļdārzniece pēc izglītības, dažreiz saka, ka vajadzētu varbūt tā kā te parakt un tur ne, bet es jau neapvainojos, mēs ar Rūženku drīkstam viena otrai iebakstīt par pirmo krunku un neizravētajam skābenem.
Papus saka, ka es esot kā babuška, kurai arī viss dāŗzs bija puķēs, es gan atceros, ka viņa bija gājusi stipri tālak, jo viņas dārza tāda zālāja nemaz nebija, tikai puķudobes, kuras atdalīja labākaja gadījumā akmeņi, bet pārējos šīfera lauskas. Babuška, kas jaunībā pirms kara bija smalka dāma, vecumdienās audzēja stādus un pārdeva vai iemainīja mazpilsētas puķu tirdziņā.
Tā kā lāpstas cilāšana nebija padarījusi apkārtni daudz gītaku, mēs ar Jaunkundzi uzkāpam uz velleriem (kā izrādījās es ar zemainiem ceļgaliem un kūdru krūšū bedrītē) un aizbraucam izpētīt pārupes ķīmiķu ciematiņu. Aplūkojām Metāna, Ozona, Kālija, Nātrija, Fosfora un Skābekļa ielu arhitektūru, tā kā ciematu viņi uzcēluši senajās kāpās, dažas ielas ir tik stāvas, ka mums bija bailīgi ripot lejā, un vispār jābrīnās, kāpēc celt mājas, viņi tak varēja vienkāršī ierakties nogāzēs kā hobiti.
Mūsu dārzs ir ... nu, košs un interesants, varbūt pat savdabīgs, eee.. jocīgs, bet tikai paša māte viņu varētu nosaukt par skaistu.
Daiļdārzniecības gēns mūsu plašākajā ģimenē atpūšas jau kura paaudzē, pie tam katris un ikviens rauj to sīko zemes pleķi uz savu pusi, kam ābeles jāstāda, kam gurķis, kam par visu vari vajag dilles. Es gan esmu pieticīga, man tikai ļaujiet puķītes paaudzēt. Šogad bija ļoti padevies samteņu gads, nu tad tās man ir visur. Visur, es teicu!
Māsīca Rūženka, kura gan ir daiļdārzniece pēc izglītības, dažreiz saka, ka vajadzētu varbūt tā kā te parakt un tur ne, bet es jau neapvainojos, mēs ar Rūženku drīkstam viena otrai iebakstīt par pirmo krunku un neizravētajam skābenem.
Papus saka, ka es esot kā babuška, kurai arī viss dāŗzs bija puķēs, es gan atceros, ka viņa bija gājusi stipri tālak, jo viņas dārza tāda zālāja nemaz nebija, tikai puķudobes, kuras atdalīja labākaja gadījumā akmeņi, bet pārējos šīfera lauskas. Babuška, kas jaunībā pirms kara bija smalka dāma, vecumdienās audzēja stādus un pārdeva vai iemainīja mazpilsētas puķu tirdziņā.
Tā kā lāpstas cilāšana nebija padarījusi apkārtni daudz gītaku, mēs ar Jaunkundzi uzkāpam uz velleriem (kā izrādījās es ar zemainiem ceļgaliem un kūdru krūšū bedrītē) un aizbraucam izpētīt pārupes ķīmiķu ciematiņu. Aplūkojām Metāna, Ozona, Kālija, Nātrija, Fosfora un Skābekļa ielu arhitektūru, tā kā ciematu viņi uzcēluši senajās kāpās, dažas ielas ir tik stāvas, ka mums bija bailīgi ripot lejā, un vispār jābrīnās, kāpēc celt mājas, viņi tak varēja vienkāršī ierakties nogāzēs kā hobiti.