Božena Chodunska

Stadions ir viena no tām Mana Rajona vēsturiskajām vietām, kuru laikmetu grieži gan dažnedažādi šaustījuši, tomēr nav spējuši pavisam laupīt tā neatkārtojamo jaunavību. Stadions ir mazliet spokaina vieta starp divām skolām, kura vienam sānam piekļāvies izmaurots ābeļdārzs, bet otrā iegriezusies autostāvvieta. Tieši autostāvvieta mežonīgajos deviņdesmitajos nošņāpa Stadionam gabaliņu, aiz kam skrienamceliņa garums vairs nevaid 400 m, bet gan kādi ... ejnutusazin...mazāk vienvārdsakot. Tumšos rudeņa vakaros, kad tevi pārņem ilgas vilkt kājā kedas un skriet, kur aces rāda, jebšu uz Stadionu, tu nezināmais infarkta bēdzēj, var skriet autostāvvietas nežēlīgā starmeša gaismā. Gdje, kogda i počemu vi rodjeļis...

Stadions pēc izcelsmes ir kā tāds vīrišķis ar divu sievu harēmu – proti, vēsturiski to izmantojušas abas tam cieši piekļāvušās skolas, latvju 100. un nu jau R.I.P krievu 38.  Abas Stadioniņa izmantotājas skolas nav bijušas nez cik rūpīgas saimnieces, tāpat sievasmāte – Skolu valde. Zāle nepļauta, futbola laukums ar pāraugušajiem zāles kušķiem uzmācīgi atgādina nevaksētu bikini zonu, celiņi nekopti, tribīnes pavisam izdilušas, no betona pakāpieniem skumji spraucas laukā sarūsējuši kauli... atvainojiet, soliņu atlieku metāla daļas.  Neraugoties uz bēdīgo izskatu Stadions allaž ir apmeklēts no organizētiem un mazāk organizētiem sportot gribētājiem. Pavasaros un rudeņos diennakts gaišajā laikā tur bija novērojami daudzu tautību resni un tievi, sportiski un nesportiski bērni skarbo sporta skolotāju pavadībā. Futbola sezonas laikā aizaugušajā futbola laukumiņā bumbo mazāki, lielāki un pavisam lieli puišeļi.

Rītos, kad nodarbinātie rajona iedzīvotāji pošas algotos darbos vai ved atvases uz skolām un bērnudārziem, Stadionā vērojams skrienam kāds alternatīva izskata kungs ar pareizticīgo popa bārdeli, ģērbies viņš astoņdesmito gadu sporta kostīmā jautrās, šizodēliskās  krāsās, kuras rada iespaidu, ka tērpa dizaineris iepazinis apziņas paplašināšanos. Šis kungs valdošo stereotipu gūstā esošajai Boženai atgādinā kādu Visariona Saules pilsētas iemītnieku. Kungs ir ļoti sportisks, cik zināms, var pievilkties pie stieņa nez cik reižu un skriešanā neviens nemēģina ar viņu mēroties. Ja nu vienīga Balzaka vecuma kundzīte no glītās privātmājas, kurā laikam dzīvo vācieši vai kādi citi ārzemnieki. Māju uzcēla deviņdesmitajos gados skolas ābeļdārza vienā malā ar tiem laikiem raksturīgu vērienu un baumo, ka to ilgu laiku neviens nav gribējis pirkt, jo tā bijusi neganti dārga.  Jā, bet turpinot par Stadionu jāsaka, ka tas ir Mana Rajona sirds. Kur gan saulainā laiciņā pasēdēt ar kādu aliņu? Kur aizvest bērneli, lai tas parakņātos tāllēkšanas bedres smiltiņās? Kur bez bažu ļaut atvasei pabraukāt ar trīsriteni? Kur piecpadsmitgadīgajai Taņai satikt smuko Vadjiku no blakus mājas? Kur izpildīt pievilkšanos, izklupienu un elegantus palēcienus? Kur apskriet kādu aplīti, kad kampaņveidīga vai regulāra dziņa pēc veselīga dzīvesveida neliek mieru? Pat vietējā gaļas veikaliņa pārdevējas un krāvējs ir redzēti rīkojam patīkamu pasēdēšanu futbola laukumā pavasarīgā sestdienas pēcpusdienā tūlīt pēc veikala slēgšanas. Bieži veicot kārtējo nāves distanci tumstošajā Stadionā, tribīņu drupās dzirdamas jautras čalas un pudeļu šķindoņa. Tur Rajona jaunatne tukšo taru, jo kā saka - sports un spirts nekad nav šķirts.

Senāk, kad stadionu no Ābeļdārza vēl šķīra koka sēta, pie tās pirmo pavasara brūnumu aprīļa un maija brīvdienās ķēra kāds kungs, tērpies vienās kokvilnas apakšbiksēs, kuras efektīgāka iedeguma labad sarullējis līdz miniatūra gurnauta mērogam un atlikumu vēl sabāzis tieši pakaļas spraugā. Šādi ģērbies, viņš stundām stāvēja pie sētas, pavērsis Saulei te seju, te otru pusi, izpletis rokas un kājas kā tāds da Vinči grafikā attēlotais cilvēks. Nu jau kur tie gadi kā sēta nojaukta, un arī da Vinči vīriņš nav manīts. Varbūt pārcēlies dzīvot kur citur, varbūt jau sauļojas labākā solārijā.