Božena Chodunska

Kad es biju pavisam maziņa, līdz apmēram trīs, četru gadu vecumam, es regulāri ieskatījos nākotnē. Es gandrīz katru nakti redzēju sapnī, ka mani vajā mazs, tāds kā rotaļu helikopters, kuram bija cilvēka saprāts un uzzīmēta multiplikācijas varoņa seja. Es bēgu, kur jau tāds bērns mēdz bēgt - smilšu kastē vai zem segas, bet aizvēsturiskais drona sencis mani atrada visur. Un vienmēr es virs galvas dzirdēju helikopterīša motora skaņu un propellera dūkoņu.
Es pamodos un raudāju. Ej nu sazini, ko tagad redz tādi mazi bērni, kad pamostas un raud.