Dārgo dakter, man diezgan bieži ir tā, ka ... nu kā man tagad labāk pateikt? Vārdu sakot, man ir aizkavēta emocionāla reakcija, tikai vēlāk, pēc procesa beigām man notiek kāda sajūta šūnu un neironu līmenī, cik tas bija forši (nē, nu ne gluži tā, ka vakar man bija sekss, bet šodien orgasms, lūdzu tūlīt izbeigt ņirgāties,ja ?!). Man šodien ir DM koncerta pēcsajūta. Bet vakar es vienkārši tur stāvēju, nu labi, es dīdījos un vicinājos ar rokām, un ap mani viss skanēja. Tāpat man bija ar Vigīlija. Sapnis par nomodu. Es noskatījos, un tikai tad sapratu, cik labi bija. Vai es esmu žirafe vai kas tāds? Varbūt mani ir problēma būt tagad un te?
parasti netraucē, ja nu vienīgi citiem varbūt (kā tu vari būt tik mierīga, tev jūtu vispār nav??!!11), bet tā jau atkal vairs nav mana problēma, es tā domāju. vai tomēr ir?
Ja tā padomā, es itin mierīgi stāvu arī bērēs un visvisādos satricinājumos. Piedevām vēl nelēkāju un nemētājos ar rokām.