Božena Chodunska

Samurajčiks no rīta sveic mani, izkāpjot no sava groziņa un tekot pretī, un tad mums ir rīta samīļojiens, tad es eju dušā, un pēc tam mēs ejam staigāt, tikai pēc tam kafija un brokastiņas.
Dienā es strādāju, Samurajčiks guļ man pie kājām. Kad Sveķiks no otrā stāva iet pīpēt, Samurajčiks rej. Šovakar es abus iepazīstināju, varbūt tagad vairs neries uz Sveķiku. Kad es eju uz virtuvi vai vispār jebkur, Samurajs tek pakaļ.
Privātums man tagad ir tikai vannas istabā, tā, ziniet, ir tā neforšā vieta, kur sunim mazgā kājas, tur nevajag iet.
Ar mantiņām īsti spēlēties nemāk, ne ar bumbiņām, ne kociņiem. Tā kā viss, ko mēs kopā darām, ir staigājam, glaužamies un strādājam. Ar komandu mācīšanos ir nu tā, bet ja Nē un Fū apgūts, tad nav jau tik traki.
Spēlītes Samurajčikam ir tādas kodelīgas, tajās es neiesaistos, ja sākas kodelība, iespraužu zobos viņa kožammantu. To tad viņš skata pēc kādu minūti urkšķot purina un grauž.
Šodien pastaigā peksis izpildīja ārdīšanās paraugdemonstrējumu lēkājot un kožot pats savā pavadiņā, rūcot ņerņerņer, monstrs nelielais. Ko par šo domāt, nezinu, stāstīšu suņu vārdotājam.
Citādi mīļoties varētu visu dienu, kasiet man šite, kasiet te, un tagad vēderiņu, tagad kakliņu, bet Jaunkundzei mierīgi var arī uzrūkt.
Šodien Jaunkundze gan nonāca pie Samurajčika pačotā, jo bija uzvilkusi manu silto mājas jaku; kungs ilgi ostīja jaku un tad sēdēja arī Jaunkundzei pie kājām.
Uz ielas uzvedas jauki, kamēr vien neredz citus suņus, tad sākas mūsu kauna minūtes.
Bijām uz suņu grupu (kaut kas līdzīgs Anonīmajiem Kodējiem), bet sīkais velnēns nozog visu šovu un traucē citiem AK, tāpēc uz grupu braukt mums nav jēgas. Nu tad individuāla terapija, neko darīt.
Suņu Vārdotājs teica, ka Samurajčiks ir grūts tipiņš, kas nav pieradis, ka cilvēks viņu vada.
Bet mēs nedrīsim to tāpēc, ka tas ir viegli. Mēs darīsim to tāpēc, ka tas ir grūti.