Božena Chodunska

Sapeldējāmies kārtīgi, Gaujā ūdens gan vēsāks kā vakar. No lietavā laikam. Jauki tak šitā peldēt uz muguras, aplūkot mazus baltus mākonīšus un skaitīt vārnas uz augstsprieguma līnijas.
Izrādās, pastāv tādi cilvēki, kuri nezina, ka Gaujā gultne mainās katru gadu, nevar tā brīvi peldēties, kā grib, un pie mums jautājums "Kur šogad var peldēties" ir pilnīgi normāls.

Dārgo dakter, es nepaspēju izstāstīt, kāds man bija sapnis šonakt.
No debesīm krita pilnīgi jauni, zili žiguļi. Pirmie, ja nemaldos. Vēl krita teltis un guļammaisi, arī daži traktori pilnīgi jauni. Krievijā esot bijusi viesuļvētra.
Es sacīju meitenēm, lai pievāc mums vienu žiguli, jo tur daudz bija gribētāju, būs ar ko braukt sēnēs. Liels bija mans pārsteigums un vilšanās, kad izrādījās, ka mūsu žigulī pie stūres bija palicies pilnīgi pliks krievs, kas lamājās matom un šitāds pats pliks aizlaidās pa pļavu.

Aizmināmies ar Sīko jaunkundzi līdz jūrai, tur tādi viļņi, lēkājām augšā lejā augšā lejā un klaigājām kā ķertas kaijas. Bez mums bija tikai divi pārīši viens pavecs, viens jauns un vēl kungs labākajos gados. Izrādās, visi paviļņiemlēkātāji klaigā apmēram vienu un to pašu.
Noskatījāmies saulrietu, mināmies mājās caur kluso mežu, kas pēkšņi bija kļuvis citāds. Jāminas ātri, jo sākas zvērulaiks. Mežacūkas, stirnas. Neviena nav redzēta, bet mēs zinām, ka viņas te ir.