Božena Chodunska

Aizmināmies ar Sīko jaunkundzi līdz jūrai, tur tādi viļņi, lēkājām augšā lejā augšā lejā un klaigājām kā ķertas kaijas. Bez mums bija tikai divi pārīši viens pavecs, viens jauns un vēl kungs labākajos gados. Izrādās, visi paviļņiemlēkātāji klaigā apmēram vienu un to pašu.
Noskatījāmies saulrietu, mināmies mājās caur kluso mežu, kas pēkšņi bija kļuvis citāds. Jāminas ātri, jo sākas zvērulaiks. Mežacūkas, stirnas. Neviena nav redzēta, bet mēs zinām, ka viņas te ir.