Božena Chodunska

Kad es biju pavisam maziņa, līdz apmēram trīs, četru gadu vecumam, es regulāri ieskatījos nākotnē. Es gandrīz katru nakti redzēju sapnī, ka mani vajā mazs, tāds kā rotaļu helikopters, kuram bija cilvēka saprāts un uzzīmēta multiplikācijas varoņa seja. Es bēgu, kur jau tāds bērns mēdz bēgt - smilšu kastē vai zem segas, bet aizvēsturiskais drona sencis mani atrada visur. Un vienmēr es virs galvas dzirdēju helikopterīša motora skaņu un propellera dūkoņu.
Es pamodos un raudāju. Ej nu sazini, ko tagad redz tādi mazi bērni, kad pamostas un raud.

Skapī atradu pagājušā gada janvāra sākuma avīzi (Diena, saprotams, sorosītu izdevums). Viss viegli - Krima ir Ukrainā, nupat bija Jaunais gads, mūsējie gatavojas Soču olimpiskajām spēlēm. Vispār salīdzinot ar šo brīdi, var teikt, ka pasaulē visi viens otru mīl un apkampjas.
Kas viss tikai nenotiek, kamēr kalendārī nomainās viens sūda cipars!