Božena Chodunska

Ja zelejlāču paciņu atstaj saulē, iesākumā jūs iegūstat želejlāču kolektīvizāciju, agregāciju un beidzot pilnīgu saplūsmi lielā, vienotā un ļoti staipīgā želejlāča pirmmasā, no kuras noteikti reiz radies pirmais želejlācis.
Šo matēriju iespējams neko sekmīgi nokost, nogriezt un tādejādi patērēt uzturā. Tā staipās, līp pie deguna un rada bažas, ka jūsu žokļi varētu pilnībā salipt.
Ja šo želejlāču pirmmasu aizmirst vēsumā, šis mikrokosms atkal sacietē un jūs iegūstat ar nazi griežamu paciņas formas želejlāču presējumu.
Šo eksperimentu var droši atkārtot mājas apstākļos. Nav ziņu, ka želejlāču matērija būtu viegli uzliesmojoša.

Lūk, kad jūs mazajā piemājas piparbodē iedomājaties uzjautāt veikala īpašniekam, vai viņiem nebūs vēl tas garšīgais Rīgas alus, viņš apsola noteikti pasūtīt vēl, tieši jums, jau jau pircēji novērtē, lūk. Dāmai, kura rindā pirms manis pirka mazo pudelīti Metaxas, tika jautājums, vai tad nevajagot tomēr lielāku, vai varbūt divas mazās, uz ko viņa mazliet samulsusi atjautāja, vai tad izskatoties, ka viņai varētu nepietikt. Ak nē, ko jūs, ko jūs, es tikai tā pajautāju. Lūk, uzmanība, lūk serviss, pavej!