Veltiņa
Manā bērnībā mūsu vasaras māju ciematā dzīvoja Veltiņa. Veltiņa kaut kādā veidā bija saistīta ar mana papiņa darbavietu. Patiesībā visi kaimiņi bija ar to saistīti, jo agrāk zemesgabalus padomju pilsoņiem pārdeva pēc darbavietu vai žanra piederības - tur Zinātņu Akedēmijai, te Universitātei, vel citur Arhitektu Savienībai.
Veltiņa bija ļoti maza auguma sieviņa ar ārkārtīgi rupju balsi, un krietni sacepta auzu cepuma krāsas seju, kas bija vienās grumbās. Vismaz man tā šķita. Veltiņas vecums nebija nosakāms. Veltiņa ģērbās vīriešu drēbēs (vistipiskākās bija treniņbikses melleņu zilumā) un pīpoja kā lokomotīve. Galvā viņai vienmēr bija katūna lakatiņš, sasiets ne īsti pa pirātu modei, ne īsti kā monumentālajai kolhozniecei, mute papiross. Man šķiet, ka Veltiņai bija kādi radinieki, taču vasaras māja viņa dzīvoja viena ar savu mazizmēra sunīti Perlīti. Pērlīte bija tāds mazs, mazītiņs brūns, tievkājains štruntiņš ar astīti gredzenā, kas pēc manas šodienas saprašanas varēja būt čivauvas un toiterjera grēka auglis. Veltiņas dārziņš bija visskaistākais un izravētakais visā apkārtnē. Kad mana mamma viņai sūdzējās par gliemežiem, Veltiņa bija nesaprašanā. Viņai gan nekādu gliemežu neesot. Vajagot tak visu izravēt. Mana mamma īsti nevarēja turēt Veltiņai līdz ar to ravēšanu, jo viņai bija darbs, papiņš un mēs ar māsu.
Brīvajā laikā, kad neravēja, Veltiņa apmeklēja visus kaimiņus pēc kārtas un sprieda par šo un to. Protams, kopā ar Pērlīti. Viņas abas ir labākos laukos jau daudzus gadus, bet dažreiz man šķiet - ja iziešu pa dārza vārtiņiem, tur ielas galā būs Veltiņa un Pērlīte kā likts.
Bez pīpošanas Veltiņa labi pieprata arī visādas vīru runas un darbus, un bija laba arī grādīgā dzēriena lietošanā. Vienu reizi bijs tā - papiņš cēla mājai piebūvi (nu vinš allažiņ kaut ko cēla, ja nu jūs gribat zināt, māja joprojām nav īsti gatava) un bija sasaucis kaiminus palīgos pie betonēšanas. Arī Veltiņa un Pērlīte bija klāt. Pēc kārtīgas talkas pienācās arī iedzert, un, kā jau tajos laikos gadījās, dzeramais bija nevis šņabis, bet gan medicīniskais spirts, droši, ka iznests no kādas laboratorijas vai slimnīcas. Vīri salējuši un runājuši, kā tas spirts pareizi jādzer, vajagot iedzert un tad izelpot, un tad laikam uzkost, jo saprotiet, spirtu īsti nevar dzert kā šņabi. Pa vienam mēģinājuši to spirtu dzert, grūti gājis. Veltiņa kaut ko stāstījusi, tad pieķērusies savai glāzei, izmetusi kā ogu. Visi gaidījuši, kad nu viņa taisīs to izelpu, kad ķers pec uzdzeramā vai uzkodas, bet Veltiņa tikai runājusi savu runājamo tālāk.
Lūk, dažreiz es domāju - kad izaugšu, laikam kļūšu par Veltiņu. Vēl tikai pīpot jāiemācās.
Veltiņa bija ļoti maza auguma sieviņa ar ārkārtīgi rupju balsi, un krietni sacepta auzu cepuma krāsas seju, kas bija vienās grumbās. Vismaz man tā šķita. Veltiņas vecums nebija nosakāms. Veltiņa ģērbās vīriešu drēbēs (vistipiskākās bija treniņbikses melleņu zilumā) un pīpoja kā lokomotīve. Galvā viņai vienmēr bija katūna lakatiņš, sasiets ne īsti pa pirātu modei, ne īsti kā monumentālajai kolhozniecei, mute papiross. Man šķiet, ka Veltiņai bija kādi radinieki, taču vasaras māja viņa dzīvoja viena ar savu mazizmēra sunīti Perlīti. Pērlīte bija tāds mazs, mazītiņs brūns, tievkājains štruntiņš ar astīti gredzenā, kas pēc manas šodienas saprašanas varēja būt čivauvas un toiterjera grēka auglis. Veltiņas dārziņš bija visskaistākais un izravētakais visā apkārtnē. Kad mana mamma viņai sūdzējās par gliemežiem, Veltiņa bija nesaprašanā. Viņai gan nekādu gliemežu neesot. Vajagot tak visu izravēt. Mana mamma īsti nevarēja turēt Veltiņai līdz ar to ravēšanu, jo viņai bija darbs, papiņš un mēs ar māsu.
Brīvajā laikā, kad neravēja, Veltiņa apmeklēja visus kaimiņus pēc kārtas un sprieda par šo un to. Protams, kopā ar Pērlīti. Viņas abas ir labākos laukos jau daudzus gadus, bet dažreiz man šķiet - ja iziešu pa dārza vārtiņiem, tur ielas galā būs Veltiņa un Pērlīte kā likts.
Bez pīpošanas Veltiņa labi pieprata arī visādas vīru runas un darbus, un bija laba arī grādīgā dzēriena lietošanā. Vienu reizi bijs tā - papiņš cēla mājai piebūvi (nu vinš allažiņ kaut ko cēla, ja nu jūs gribat zināt, māja joprojām nav īsti gatava) un bija sasaucis kaiminus palīgos pie betonēšanas. Arī Veltiņa un Pērlīte bija klāt. Pēc kārtīgas talkas pienācās arī iedzert, un, kā jau tajos laikos gadījās, dzeramais bija nevis šņabis, bet gan medicīniskais spirts, droši, ka iznests no kādas laboratorijas vai slimnīcas. Vīri salējuši un runājuši, kā tas spirts pareizi jādzer, vajagot iedzert un tad izelpot, un tad laikam uzkost, jo saprotiet, spirtu īsti nevar dzert kā šņabi. Pa vienam mēģinājuši to spirtu dzert, grūti gājis. Veltiņa kaut ko stāstījusi, tad pieķērusies savai glāzei, izmetusi kā ogu. Visi gaidījuši, kad nu viņa taisīs to izelpu, kad ķers pec uzdzeramā vai uzkodas, bet Veltiņa tikai runājusi savu runājamo tālāk.
Lūk, dažreiz es domāju - kad izaugšu, laikam kļūšu par Veltiņu. Vēl tikai pīpot jāiemācās.