![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
DziesmusvētkiirpagājušiLaidzīvodziesmusvēt
Līžbetes vainaga pamatu no sīkumsīkām smilgām, kuru nosaukumus es pārstāju zināt pirms gadiem desmit, pabeidzu darināt akurāti pl. 1.35 naktī uz sestdienu vienatnē dzerot alu un klausoties Pepperus.
Ānujā, un tad mēs ar Līžbetes mazo māsu celāmies sešos un gājām uz pļavu pēc svaigām puķēm un braucām uz mūsu dzimtenes galvaspilsētu, un tad izdaiļojām to vaiņagu līdz galam ar ziediem, un skatījāmies gājienu un mājām un vicinājāmies ar rokām kā tādi vēja rotori, un skrējām līdzi tam gājienam kā tādi paparaci un fotografējām un saucām un aurojām. Smaidiņu! Un vēlreiz smaidiņu! Un tagad visi kopā! Un tagad ar kora skolotāju.
Un tas vainags bija skaists. Līžbete Chodunska izskatījās kā tāda Persefone. Mans ieguldījums dziesmusvētkos.
Un otro vainagu es pabeidzu četros pēcpusdienā. Un arī tas bija skaists. Un vienu brīdi es redzēju vainagu ar visām dzeltenajām puķēm un visu meiteni uz lielā dziesmusvēku ekrāna. Tas ir manis taisīts vainags, es nodomāju, un jā, un pie tā bērna arī man ir daļa autortiesību.
Priekšā man sēdēj' kāds ducīgs aizjūras tēvocis no Āmerikas laikam. Varbūt kāds naftas magnāts no Teksasas ar saviem vietējiem radubērniem. Un tēvocis bija ģērbies no name džinsās ar bikšturiem. Un man tā vien niezēja nagi viņu aiz tiem bikšturiem paraustīt. Bet es neparaustīju. Un vēl es domāju, vai tas mellais puisis ar drediem un jamaikiešu cepurīti, kas izskatās pēc jamaikieša, patiešām bija jamaikietis.
Pēc tam mēs daudz dziedājām, mazliet aizsmakām, braucām ar dziedošo tramvaju un ilgi gājām mājās caur naksnīgo čiekurkalnu. Pie vienas koka mājas uz ielas bija uzslieta nojume, tajā dega gaismiņas un skanēja balsis; kāds kaut ko svinēja biezajā, tumšajā, siltajā naktī. Bet mēs gājām tālāk.
Līžbetes vainaga pamatu no sīkumsīkām smilgām, kuru nosaukumus es pārstāju zināt pirms gadiem desmit, pabeidzu darināt akurāti pl. 1.35 naktī uz sestdienu vienatnē dzerot alu un klausoties Pepperus.
Ānujā, un tad mēs ar Līžbetes mazo māsu celāmies sešos un gājām uz pļavu pēc svaigām puķēm un braucām uz mūsu dzimtenes galvaspilsētu, un tad izdaiļojām to vaiņagu līdz galam ar ziediem, un skatījāmies gājienu un mājām un vicinājāmies ar rokām kā tādi vēja rotori, un skrējām līdzi tam gājienam kā tādi paparaci un fotografējām un saucām un aurojām. Smaidiņu! Un vēlreiz smaidiņu! Un tagad visi kopā! Un tagad ar kora skolotāju.
Un tas vainags bija skaists. Līžbete Chodunska izskatījās kā tāda Persefone. Mans ieguldījums dziesmusvētkos.
Un otro vainagu es pabeidzu četros pēcpusdienā. Un arī tas bija skaists. Un vienu brīdi es redzēju vainagu ar visām dzeltenajām puķēm un visu meiteni uz lielā dziesmusvēku ekrāna. Tas ir manis taisīts vainags, es nodomāju, un jā, un pie tā bērna arī man ir daļa autortiesību.
Priekšā man sēdēj' kāds ducīgs aizjūras tēvocis no Āmerikas laikam. Varbūt kāds naftas magnāts no Teksasas ar saviem vietējiem radubērniem. Un tēvocis bija ģērbies no name džinsās ar bikšturiem. Un man tā vien niezēja nagi viņu aiz tiem bikšturiem paraustīt. Bet es neparaustīju. Un vēl es domāju, vai tas mellais puisis ar drediem un jamaikiešu cepurīti, kas izskatās pēc jamaikieša, patiešām bija jamaikietis.
Pēc tam mēs daudz dziedājām, mazliet aizsmakām, braucām ar dziedošo tramvaju un ilgi gājām mājās caur naksnīgo čiekurkalnu. Pie vienas koka mājas uz ielas bija uzslieta nojume, tajā dega gaismiņas un skanēja balsis; kāds kaut ko svinēja biezajā, tumšajā, siltajā naktī. Bet mēs gājām tālāk.