Božena Chodunska

Jā, nu es te rakstīj', ka mana dzīves grāmata pēdīgā laikā nešķietas esam vis nekāds dzejas krājums no Raiņa vai Kornēlijas Apšukrūmas, bet drīzāki gan "Zaļā zeme" (pie kam tā vieta, kur Brīviņu saimnieks brauc cauri pagastam, nevis kur Liena ar mīļajo tiekas pie vecā ozola) vai atkalīt šitais te "Kam skanēs zvans", ar to domājot, ka reti gadās darīt ko no tiesas patīkamu, un lūk ilustrācijai - rīt no rīta jāiet uz bērēm nevis jācep pīrāgi un laiski jāzviln pie alus biķera vai jāvij vaiņagi.
Cilvēki mirst un tas neiepriecina. Patiesībā tas nomāc, lai arī cik normāli nebūtu.
Un otrreiz vienā tajā pašā upē neiekāpsi, un viss reiz beidzas (arī kaste ar Ādažu kartupeļu salmiem, kurus papus man reiz bērnībā nopirka, tad gan varēja sarīties neveselīgu uzturu!) un nekas nekad vairs nebūs TĀ. Kā agrāk. Tas ir būs, bet tas viss notiks ar citiem, un neatkarīgi no manas necilās eksistences Saule dos gaismu grēcīgajai Zemei, un govis dos pienu, un Latvijas Gāze dos gāzi, Latvenergo dos elektrību, un Maņa dos Koļanam, bet Koļans dos Stasikam starp acīm...bet es zemes pīslis un puteklis nekad vairs nebūšu tik laimīga kā stundā X pirms Y gadiem, jo laikam tak cilvēks ar gadiem tomēr zaudē daļu laimesspējas un priekaabsorbcijas, jā gan.
Lai gan es solos turpmāk naski pīpot vībotni un plankumaino suņustobru un nepiesārņot ēteru ar visādīgiem tur nospiedošiem ierakstiem.