Božena Chodunska

Sadirstā un Veltā kļuvusi par vienu vienīgu prozu pēdējā laikā. Par sociālistiskā reālisma stilistikā ieturētu prozu. Nekas tāds, ko gribētos palasīt pirms gulētiešanas. Nopietni, sausi, skumji. Welkomēta pieaugušo pasaulē, cienījamā Božena, sen bija laiks.
Jāsāk pīpot kāda kaķuzāle, vai jādzer mušmiru novārījums, gribas tak kādas nebūt krāsas redzēt, smaržas saost.

Līžbeta Chodunska atgriezusies no nometnes. Visa tāda piepaceltā garstāvoklī un uztrenējusies un viss ir atkal savās vietās - stundām ilgi dzīvo un (dzied) dušā, tiecas pārsniegt parastos 10 kubus notecinātā karstā ūdens, visur ir basketbola pričendāļi, sākot no bumbas, milzīga izmēra basketbola pļūtenēm un beidzot ar apaviem, kuri īzilīgi varētu būt ķīmiskais ierocis. Vo bļin. Jopcik. Man patīk šis vecumposms. Mama, rodji meņja obratno, es arī gribu, lai man būtu 12 gadu un visa dzīve priekšā. (Nevis pakaļā!) :)
Jā, un vēl tur bija zēni. Nu tajā nometnē. Un par viņiem tika diezgan daudz stāstīts. Un es pajautāju, vai Tas Janušeks bija smuks, uz ko Līžbeta attrauc, ka viņš ļoti labi spēlē baskatbolu. (Bet neesot smuks). Nu tas ir pats galvenais, es saku. Un nodomāju, ka puikas 14 gadu vecumā vispār ir nesmuki ar atļukšām ausīm un tievām kājām. Labi, ka viņi labi spēlē basketbolu.
Tas vispār ir labs krāna pagarinājums. Labi spēlēt basketbolu. Labāk kā sporta izpūtējs vai amata nosaukums vai māja Langstiņos. Spēlē basketbolu un uzreiz esi alfa tēviņš un patīc meitenēm. Man atkal patīk jaunās paaudzes ideālisms. (Bet šito visu es skaļi nesaku)

Mona Līza izskatās pēc cilvēka, kuram sāp zobi. Es pati tā izskatījos, kad man izrāva gudrības, divus uzreiz.