Božena Chodunska

Jau Mērfijs postulējis, ka viss labais dzīvē ir nelikumīgs, amorāls vai padara resnu, empīriskie dati pie tam liecina, ka patīkams ir arī tas, kas nesaskan ar taviem principiem un noliedz pienākumus, vai neglaimo lepnumam.
Grēka ceļš patiešām nevaid ērkšķains, to ietver šampanieša tvaiku migla un marcipāna zviļņi ar šokolādes cakām atronas tā malās, lai nogurušais ceļinieks varētu brīdi tīksmi atpūsties tajos, pirms lidināties tālāk pa pazušanas autobāni.
Atmiņu kamolītis rāda, ka amorālās, pretlikumīgās, resnu padarošās, principus un pienākumus noliedzošās darbības visbiežāk sagādājušas prieku un patikšanu, kamēr augsti tikumīgās, godīgās un pareizās ilgtermiņā tikai ļāvušas dzert tēju ar savu taisnību.
Cik labi bija bērnībā pa nakts melnumu sēdēt svešos saldajos ķiršos tā labi augstu un cirst māgā aizliegtos kauleņus, saspēlēt dakteros ar kaimiņu bērniem vai pīpēt aiz šķūnīša ar Jurčiku, visi zina, ka pārsniegt ātrumu ir jauki, un nelietot bremzes arī, pat ja tas nozīmē iekrist orķestra bedrē.
Bet pamēģinu tikai pārvest pāri ielai klibu, vecu sieviņu, vai notraust bāreņa asaru, pabarot noklīdušu kaķēnu, atraidīt kādu aploksnīti vai vienkārši rīkoties Pareizi, lai tūlīt liktos, ka darīts ir pārāk maz un visas pasaules veco sieviņu, bāreņu, kaķēnu un kukuļneņēmēju un pareizdarītāju sāpes būs manī, un laimes nav un nevar būt. Tad kāpēc?