[..]
Nē! Es neesmu princis Hamlets, ne man tādam jābūt;
Es esmu palīdzīgs kungs, tāds, kas palīdz
Virzīt aizsāktas procesijas, teikt dažus vārdus
dažā ainā,
Pamācīt princi; bez šaubām, viegli lietojams,
Godbijīgs, priecīgs, ja var ko darīt,
Laipns, piesardzīgs un kārtīgs;
Mīl runāt augsti, bet mazliet stulbs;
Laikiem, patiesi, gandrīz smieklīgs —
Pa laikam gandrīz nerrs.
Es kļūstu vecs... Es kļūstu vecs...
Es varu atļauties bikšu galus uzlocīt.
Vai lai valkāju matu celiņu pakausī? Vai drīkstu
ēst persiku?
Es tomēr vilkšu baltas flaneļa bikses un iešu
liedagā.
Es esmu dzirdējis, kā jūras meitas dzied, viena
otrai dzied.
Es nedomāju, tās man dziedās.
Es esmu redzējis, tās jāj uz viļņiem,
Baltos matus sukājot, kad vējš nopūš vilni,
Kad vējš pūš ūdeņus melnbaltus.
Mēs esam kavējušies jūras kambaros
Pie jūras meitām sarkanās un brūnās jūras
zālēs,
Līdz cilvēku balsis mūs modina, un mēs
slīkstam.
Tomass Stērns Eliots. Atdzejojis Dzintars Sodums.
Vasaras sonāte
Sapuvušu augļu dvaka.
Lapotnēs krīt saules stari;
Dziedot melni mušu bari
Zib pār brūnām meža takām.
Sārti atspīdumi klājas
Pāri tumši zilām dūkstīm.
Dzeltenajos puķu čukstos
Dzirdams mīlas aicinājums.
Tauriņi cits citu dzenā,
Strazdu jūsmas pilni meži;
Dejo mārsilos uz ežas
Mana apreibusī ēna.
Padebešu stingie kumbri
Slīd pār krēslainajām stigām,
Vijoli kur skelets čīgā,
Atspiedies pret priedes stumbru.
Georgs Trākls. Atdzejojis Pēters Brūveris.
Nekas
Esi mierā, mans bērns, tu neesi būtībā nekas.
Un viss ir, kā redzi — mežs; dūmi un bēgošas sliedes.
Kaut kur tālu no šejienes, tāltālā zemē,
Ir zilākas debesis, rozēm apvīti mūri
Un palmas, un maigāki vēji —
Lūk, arī viss.
Nav nekā cita kā sniegs egles zaros.
Nav nekā, ko varētu skūpstīt siltām lūpām,
Un visas lūpas jau atdziest ar laiku.
Bet saki, bērns, ka sirds tava ir stipra,
Ka veltīga dzīve nav nāves vērta.
Ko tu vēlies no nāves? Vai jūti tās tērpu pretīgo smārdu?
Nav nekā ļaunāka kā nāve caur paša rokām.
Jāmīl mums garās dzīves stundas, kas pilnas ar slimumu,
Skumjām piesūkušies gadi,
Arī tie retie mirkļi, kuros tuksnesis uzzied.
Māsa
Man bija reiz māsa, mīļš bērns,
Tā pagaisa man pilsētas drūzmā.
Ja redzu melnu egļu vidū
Jaunu bērzu, šūpojot zeltainos matus,
Atceros savu māsu.
Vai stāv tā vaļējām acīm koku viducī,
Sirdij sitoties,
Vai stiepj tā roku uz manu pusi?
Māsiņ, manu māsiņ, kurp tie ved tevi?
Kādu saldu sapni redzēji
Noguruma cisās?
Zvaigznes
Naktij nākot,
Sēžu uz kāpnītēm ieklausoties —
Zvaigznes drūzmējas sakņu dārzā,
Es sēžu tumsā.
Klau, zvaigzne nokrita skanēdama!
Nekāp zālienā basām kājām —
Dārzs mans ir asu šķēpeļu pilns.
Dievs
Dievs ir atpūtas vieta, kur izstiepušies dusam visumā
šķīsti kā eņģeļi, zilām svētajo acīm
atbildēdami
zvaigžņu sveicienam;
Dievs ir spilvens, uz kā noliekam
galvu, Dievs ir
atbalsts mūsu kājai;
Dievs ir spēka krājums un jaunavīga
tumsa;
Dievs ir neredzētā, neaptraipītā dvēsele
un neaizdomātā
jau satrūdējušais augums;
Dievs ir mūžību stāvošais ūdens;
Dievs ir it nekā auglīgā sēkla un
sadegušo pasauļu pelnu sauja;
Dievs ir insektu miriādi un rožu ekstazs;
Dievs ir tukšas šūpoles starp it neko
un visu;
Dievs ir cietums visām brīvām dvēselēm;
Dievs ir harpa stiprākās dusmības rokā;
Dievs ir tas, kam ilgas var likt nokāpt uz zemes.
Edīte Sēdergrāna. Atdzejojuši Vija Tuma un Fricis Dziesma.
Muižas dārzs
Strūklakas sausas, un rožu laiks garām.
Nāves vīraks. Nāk tava diena.
Bumbieri tūkst kā maziņi Budas.
Zila dūmaka ezeru pārklāj.
Tu virzies caur zivju ēru,
Caur cūku dīkajiem gadu simtiem —
Galva, kāju un roku pirksti
Ēnai ir labi saskatāmi. Vēsture
Baro šīs lauzītās gropes,
Šos akantu kroņus,
Un vārna sakārto savu tērpu.
Tu manto baltus viršus, bites spārnu,
Divas pašnāvības, ģimenes vilkus,
Melnuma stundas. Dažas cietas zvaigznes
Jau debesis dzeltenas nošķiež.
Zirneklis pats savā virvē
Ezeru šķērso. Tārpi atstāj
Savas ierastās mītnes.
Sīkie putni saplūst, saplūst
Ar savām dāvanām grūtā piedzimšanā.
Pašnāvība no Olu klints
Viņam aiz muguras taukainas desiņas
Rindās uz restēm, dzelteni sāls klajumi,
Benzīntanki, fabriku skursteņi — šo ainavu veidoja
Nepilnības, kuru daļa bija viņa iekšas, —
Ņirbēja, pulsēja gludajā virsmā.
Saule blieza pa ūdeni tā kā lāsts.
Ne ēnas iedobes, kurā nobēgt.
Un viņa asins, kas skandēja seno jundu:
Es esmu, es esmu, es esmu. Bērni
Spiegdami gaidīja bangas plīstam, un šļakatas,
Vēja nestas, no viļņu mugurām cēlās.
Šunelis, rikšodams, cik nu vien kājas nesa,
Pietrauca spārnos kaiju baru un patrieca to no sēres.
Viņš kvēloja, it kā viņa ķermenis —
Šī mašīna, kurai mūžam elpot un pukstēt, —
Pilnīgi kurls un akls, būtu izmests ar jūras mēsliem.
Mušas, pa beigtas rajas acu caurumu līzdamas iekšā,
Rosīgi ieņēma velvēto smadzeņu telpu.
Viņa grāmatā vārdi aizlīda projām no lapām.
Viss spīdēja tā, kā spīd neskarts papīrs.
Viss raucās no saules kodīgiem stariem,
Viss, izņemot Olu klinti pret zilo traipu.
Ūdenī brizdams, viņš saklausīja
Nevērīgo bangu kuļam putas ap rifiem.
Zilie kurmji
1
Laukā no tumsas lupatu tarbas — šie divi
Mirušie kurmji oļainā ceļa grambā,
Bezveidīgi kā nosviesti cimdi, viens, turpat otrs —
Zilas ziemišķādiņas, sunim vai lapsai bijušas zobos.
Ar vienu pašu jau žēlumam būtu gana —
Vienu mazu upuri, kuru kāds lielais
Izsitis laukā no orbītas gobai zem saknēm.
Otrais līķītis iezīmē divkaujas ainu:
Ļaunas dabas pieveikti akli dvīņi.
Augstā debesu velve ir neskarta, dzidra.
Lapas, izjaucot savas dzeltenās alas
Starp ceļu un ezera virsmu,
Neatsedz kreiso pusi. Un nu jau
Kurmji šķietas kā akmeņi bezkaislīgi.
Viņu vītņveida purniņi, viņu baltās plaukstas
Slejas augšup; abi stinguši vienā pozā.
Grūti apjaust, kā te plosījās niknums,
Izklīduši nu sena kara dūmi.
2
Naktī kaujas saucieni atskan
Veterānam pie auss, un es atkal
Ielienu kurmja mīkstajā ādā.
Liesmas nāve ķer viņus: ādā tie saplok.
Viņi virzās pa savām klusajām telpām,
kamēr es guļu,
Un ar plaukstām irdina zemi,
Dzenot pēdas sakņu un iežu treknajiem bērniem.
Dienā tikai zemes virskārta uzbriest.
Tur, lejā, ikviens ir viens pats.
Lielas plaukstas izbrīvē taku —
Tās iet pa priekšu: tās paver dzīslas,
Rakņājas, meklējot vaboļu spārnus,
Locekļus, dziedzerus, — lai atkal un atkal
Ēstu un ēstu. Bet vēl joprojām
Galīgā sāta debess no durvīm
Ir tikpat tālu kā vienmēr.
Kas starp mums notiek,
Tas notiek tumsā un pagaist
Viegli un bieži kā ikviens elpas vilciens.
Silvija Plāta. Atdzejojusi Māra Cielēna.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |