| Pffft!! |
[16. Okt 2005|15:37] |
Viņi tak nokristu no kātiem!
Es noteikti esmu mīlošāka par 'vidējo cilvēku'. |
|
|
| |
[16. Okt 2005|01:42] |
liriskas nopūtas
slikta elpa |
|
|
| Joks |
[15. Okt 2005|19:54] |
Tātad aizeju vakar uz darbu.
Man dod plakātus, vajag izlīmēt pa telpām.
Tur rakstīts, ka pie mums pēc nedēļas būs "bossa nova".
Forši. *vārgs smaids* |
|
|
| |
[15. Okt 2005|19:40] |
Esmu sarakstos.
Šobrīd.
Kapitāls - šobrīd.
Visi ir forši, visi viens otru papildina; kad cilvēki mudž apkārt, es jūtos tik dzīva! Gada laikā esmu sadraudzējusies ar sabiedrību. Noskaņojos draudzīgi pārvarot milzīgas bailes.
Man teica :"vājprātīgā". |
|
|
| Persona |
[13. Okt 2005|19:36] |
plus bagātība, kas nepieder viņai, ir interesanta reakcija.
Es pašlaik domāju par naudu.
Jā gan, komuniste - tas bija jaunības naivums, cik muļķīgi es dažus par cūkām saucu.
Tā taču nav, ka tev kāds spiestu ciet acis un ausis. Rokas, kājas kust? Turi muti un dari.
Nieka prātuļošana pirms došanās mājup, jo rīt mēģināšu iefiltrēties glaunā naudas templī.
Manās rokās.
Es jēdzu, ka tas viss dēļ putekļiem. Vienkārši šo - to ir uzdrīkstēšanās izmēģināt, kas mani nedaudz izceļ. |
|
|
| Nē, |
[11. Okt 2005|15:12] |
pati sev esmu mājas. Meklēju tikai kur novietot savas mantas, jo sevi uzglabāt kādā telpā man fiziski nav iespējas. Un garīgi arī.
Laiks iet. Ar katru mēnesi es pietuvojos..
Ak nē, es pat nelīdzinos bezcerīgai ateistei, es vairākas reizes dienā kaislīgi pielūdzu eksistenci. Tu iegūtu pašapziņu, bet man tas nav būtiski, ka tev būtu vairāk naudas, vai tu kļūtu skaistāks vai izglītotāks. Mēs ar tevi runātu, un tu domātu, cik superīgi, ka es esmu tik nenormāla. Galvenais ir, kādu mūziku tu mācētu spēlēt un kādu stilu atzītu.
Neesmu estētikas, bet emociju cilvēks.
Varbūt tev liktos skaista mana mūzika, bet tavai mani ir jāuzbudina. |
|
|
| Nevarēju |
[11. Okt 2005|12:14] |
aiziet mājās no darba; mājās auksti. Mājas nav neviena. Un nekā. Māju nav.
Biju iemīlējusies kāda vietā, skrēju vakar ar naudas maisu, skrēju, nepaspēju. Pepija Garzeķe manā vietā teiktu: "Kā - slikti? Man taču izdevās izvairīties no briesmīgā kredīta, un palikšanas bez jauna apģērba ziemai."
Tāda sajūta, ka paradīzes vārti aizcirtās. Pārliekā materiālismā nevajag mani vainot, vispirms - try walkin my shoes, otrais - tas ir "visu vai neko" princips. Es pārdzīvoju, jo visu reizē dabūt ir niecīgas izredzes, bet tā ir loterija, loterija, un es stāvu savā melnajā kostīmā, caur visu stresu novājējusi, ar traku spīdumu acīs, esmu spēlētāja.
Zin, man riebjas vāji slēptas sīkas bēdas un slepenās kaislībiņas. Nesen satiekoties ar draudzenēm, gribējās izslēgt šo savu skaneri, un patīkamāk pavadīt laiku savu mīļo sabiedrībā. |
|
|
| Sīpolrīma |
[5. Okt 2005|11:46] |
Nezinu, ka ir ar tiem sīpoliem, šķiet, ka jau piecus svaigus sīpolus dienā patērēju! Un kāpēc lai tas nebūtu burvīgi?
Taču pat caur visiem sīpoliem - es saņemu daudz mīlestības, gan ne tādas, kādas man vajag.
Ar šādu zaimošanu varētu palikt bez nekā nekad. Taču - vai tā ir mana vaina? Vai tas būtu pat sliktāk?
Piedzīvo lāstus, kuri sacerēti kā vienīgais ierocis, kas sniedzas cauri trulajai bezspecībai, cīņā ar manu ļaunumu. Tas jau nekas, ka es nožēloju. Tas vienalga skaitās.
Kā pasakā, tikai kādā? Ja Amerikas stāsts, tad manas ciešanas beidzas, jo esmu tik nozēlas pilna, tik jauna un tik cerības viesoša ar savu enerģiju un lielajām idejām. Ja Eiropas stāsts, tad zibeņi virs manas galvas zibsnīs cauri visai manai dzīvei, līdz beidzot nolīs grēku lietus, pēc ilgiem gadiem. Bet ar to pasaule neaprobežojas, ho-ho, nē gan.
Un kas esi Tu? Poltergeists, Mēdiums vai Spoks, Lietus Ragana vai Burvis? |
|
|
| Knifs |
[4. Okt 2005|12:37] |
Man tas pilnīgi dabiski notiek - es nevēlos atbildēt par sekām. Un es izliekos, ka nav ne mana grēka, ne seku, ne vainas, un tiešām nav.
Nedaudz murgi rādās, rodas nepieciešamība rakstīt dažādos žurnālos, bet tas nekas.
Tikko izmēģināju nosaukt lietas īstajos vārdos, tas man neizdevās. Es domāju, tāpēc, ka es negribu tam ticēt, tiecoties to nobēdzināt tālāk no realitātes un apziņas. Cik žēl, ka tas nepazūd pavisam.
Ko, grēkus sataisījos sūdzēt? Diez vai, es nespēju būt tik atklāta pat virtuāli.
Es sevi uzskatu par labiņo, un neticu, ka esmu spējīga uz nekrietnībām.
Kā man riebjas, ka šizo tiek uzskatīts par ko oriģinālu, cilvēki teic :"Tu esi neparasta, īpaša, utt"
Pamēģiniet dzīvot ar tādiem kompleksiem, bailēm, pārliecībām, spējām un nespējām. Lai gan kur zīmēts, ka cilvēkiem, kuriem viss kautkādās normās, ir vieglāk? Es tikai attaisnojos.
Vakar lasīju rakstu žurnālā "Santa" par maitām. Diez, vai es esmu maita? Hvz. Muļķības kautkādas tomēr. |
|
|