| Knifs |
4. Okt 2005|12:37 |
Man tas pilnīgi dabiski notiek - es nevēlos atbildēt par sekām. Un es izliekos, ka nav ne mana grēka, ne seku, ne vainas, un tiešām nav.
Nedaudz murgi rādās, rodas nepieciešamība rakstīt dažādos žurnālos, bet tas nekas.
Tikko izmēģināju nosaukt lietas īstajos vārdos, tas man neizdevās. Es domāju, tāpēc, ka es negribu tam ticēt, tiecoties to nobēdzināt tālāk no realitātes un apziņas. Cik žēl, ka tas nepazūd pavisam.
Ko, grēkus sataisījos sūdzēt? Diez vai, es nespēju būt tik atklāta pat virtuāli.
Es sevi uzskatu par labiņo, un neticu, ka esmu spējīga uz nekrietnībām.
Kā man riebjas, ka šizo tiek uzskatīts par ko oriģinālu, cilvēki teic :"Tu esi neparasta, īpaša, utt"
Pamēģiniet dzīvot ar tādiem kompleksiem, bailēm, pārliecībām, spējām un nespējām. Lai gan kur zīmēts, ka cilvēkiem, kuriem viss kautkādās normās, ir vieglāk? Es tikai attaisnojos.
Vakar lasīju rakstu žurnālā "Santa" par maitām. Diez, vai es esmu maita? Hvz. Muļķības kautkādas tomēr. |
|