| Nevarēju |
11. Okt 2005|12:14 |
aiziet mājās no darba; mājās auksti. Mājas nav neviena. Un nekā. Māju nav.
Biju iemīlējusies kāda vietā, skrēju vakar ar naudas maisu, skrēju, nepaspēju. Pepija Garzeķe manā vietā teiktu: "Kā - slikti? Man taču izdevās izvairīties no briesmīgā kredīta, un palikšanas bez jauna apģērba ziemai."
Tāda sajūta, ka paradīzes vārti aizcirtās. Pārliekā materiālismā nevajag mani vainot, vispirms - try walkin my shoes, otrais - tas ir "visu vai neko" princips. Es pārdzīvoju, jo visu reizē dabūt ir niecīgas izredzes, bet tā ir loterija, loterija, un es stāvu savā melnajā kostīmā, caur visu stresu novājējusi, ar traku spīdumu acīs, esmu spēlētāja.
Zin, man riebjas vāji slēptas sīkas bēdas un slepenās kaislībiņas. Nesen satiekoties ar draudzenēm, gribējās izslēgt šo savu skaneri, un patīkamāk pavadīt laiku savu mīļo sabiedrībā. |
|