| Nē, |
11. Okt 2005|15:12 |
pati sev esmu mājas. Meklēju tikai kur novietot savas mantas, jo sevi uzglabāt kādā telpā man fiziski nav iespējas. Un garīgi arī.
Laiks iet. Ar katru mēnesi es pietuvojos..
Ak nē, es pat nelīdzinos bezcerīgai ateistei, es vairākas reizes dienā kaislīgi pielūdzu eksistenci. Tu iegūtu pašapziņu, bet man tas nav būtiski, ka tev būtu vairāk naudas, vai tu kļūtu skaistāks vai izglītotāks. Mēs ar tevi runātu, un tu domātu, cik superīgi, ka es esmu tik nenormāla. Galvenais ir, kādu mūziku tu mācētu spēlēt un kādu stilu atzītu.
Neesmu estētikas, bet emociju cilvēks.
Varbūt tev liktos skaista mana mūzika, bet tavai mani ir jāuzbudina. |
|