A mind-made-body -

pēdējā laika galvenais novērojums - ko instagramā neviens neraksta un arī terapeits īsti nebija skaidrojis, bet nezin kāpēc man bija svarīgi šo saprast un ieraudzīt:

ka dziedināšana ir divi atsevišķi posmi - viens ir pati trauma un tās radītais šoks ķermeņa sistēmās, kas manifestējas kā emergency stāvoklis, iekšējš karš (un piem ADHD un citas lietas, tostarp hroniskas slimības ir tā izpausmes)

- un tad ir otra daļa - ko medicīnā sauc par "developmental deficit" - "es" daļa, kas nav varējus attīstīties šajos kara apstākļos. tur vairs nav runa par pāridarījumu vai piedošanu vai atlaišanu vai tml. tas ir kaut kas, kas paliek arī pēc tam, kad "kaķītis vairs netur ļaunu prātu" (tostarp šūnu līmenī). un attīstības deficīta kompensēšana ir darbs, atbildība un ceļš. vnk ir tāds paradokss, ka, pirms iziets pirmais posms, nav iespējams uzņemties vispār nekādu atbildību vai iet ceļu. atrašanās izdzīvošanas stāvoklī ir beyond "atbildība", "laiks" un citi pieagušo pasaules koncepti.

es neesmu gatava runāt konkrētāk, bet varbūt kādreiz.