LĀČPLĒSIS

(Sēd pa visu laiku drūmi, no sākuma kā izbrīnījies, tad aizvien vairāk
domās nogrimdams, it kā gribētu ko atcerēties vai saprast.)

Spīdola, kā tu teici?

Bez maiņas tu nesniegsi ne sava mērķa?

Mainies - mainies -?

SPĪDOLA

(Piepeši norimdama, lēni, kā atmiņās.)

Mainies ir tu uz augšu -

LĀČPLĒSIS

(Priecīgi.)

Mainies ir tu uz augšu -: pils uzcelta augšā!

Bet kādēļ vēl nespīd brīvības saule, kā solīts?

Zied laime, laime, -

Kā viena saime

Cilvēce līgo?

SPĪDOLA

(Sāpīgi.)

Maini un mainies pats uz augšu.

Lāgiem kāda sevišķi patīkama vakara noslēgumā es tieku aizvilināts uz Quartier Latin, kur savāda paradoksa dēļ mēs runājam par grieķu lietām. Sabiedrība ne vienmēr ir nevainojama: daži domā, ka literatūru veido tikai stāstiņi no Petit Journal. Es necenšos kliedēt šos viņu burvīgos maldus, jo pretējā gadījumā viņi zaudētu visu savu svarīguma apziņu. Mājās es atgriežos pavisam vēlu un nekad nepārnesu līdzi naudu: tā tikai būtu velti izšķiesta. Kā neparastas apskaidrības mirklī izteicies Bodlērs: "Le superflu était le nécessaire."* Reizēm es atgriežos ar vīnogulāju lapām matos; dažkārt pat ar veselu vīna ražu galvā.

Atzīstos, es pavadu laiku ar dzeršanu un zēniem; zēni maksā dārgāk, toties arī skurbina stiprāk. Patiesībā labāks iespaids ir dzeršanai, jo, kā esmu dzirdējis, tā neļaujot man kļūt garlaicīgam. Daži dzer, lai aizmirstu, bet es dzeru, lai atcerētos. Es dzeru, lai saprastu, ko nozīmēju, un izdibinātu, ko zinu. Vīna labdabīgajā ietekmē es sarunās izpaužu stāstus un drāmas, kuru īstā vieta ir mākslas sfērā. Esmu staigājošs pierādījums tam, ka mutvārdu literatūra nebūt nav gājusi bojā līdz ar Homēru, jo savas vārsmas es nēsāju mutē un sirdī. Reizumis uz vakara beigām es redzu, ka man tuvojas gaisma, līdzīga tai, kas tuvojās Dantem un aizveda viņu uz Šķīstītavu. Taču es iztēlojos, ka esmu Paradīzē, — un domāju, ka, būdams šādā noskaņojumā, apkārtējiem liekos visai brīnišķīgs.

Dzeršana vienmēr ir mani drausmīgi fascinējusi. Šī savādā nolemtība ir asinīs: mana māte vientulības dēļ kļuva atkarīga no brūniem un opālkrāsas šķidrumiem ar dīvainiem nosaukumiem, un esmu dzirdējis, ka V. nomiris no pārmērīga viskija daudzuma. Vakar vakarā mēs ar M. dzērām absintu: absints kliedē neveiksmju rūgtumu un dāvā man neparastas vīzijas, apburošas galvenokārt tāpēc, ka nav pierakstāmas. Tikai absintā es kļūstu pilnīgi brīvs un, to dzerot, izprotu smaržas un krāsas simboliskās mistērijas. Tas savādā kārtā atgādina santonīna esenci, kura, lietota pat mazās devās, ļauj visu redzēt violetu. Esmu dzirdējis, ka līdzīga iedarbība ir mazām Māterlinka devām.

Taču tādās reizēs es jūtu, kā man no pleciem noveļas eksistences nasta: viss ir noticis tā, kā tam bijis jānotiek. Viss, kas atskārsts, ir pareizs. Liekas, būs jāuzraksta eseja Dzeršanas aizstāvībai, ko izdāļāt ticīgajiem — bet tikai pēc tam, kad viņi būs beiguši lūgšanas. Kur ir M.?

* Liekais bija nepieciešamais. (franču val.)