| Burti runāja čukstus, bez balss. Dažreiz sacītajam izpaliek balss pat,
ja tā teicējs ir zināms un pazīstams. Savādāk nevar tikt pasacīta cerība,
nākotne un dažreiz arī izmisums. Iegūstot personas balsi tās pazaudē to, ko
mēs, cilvēki, vēlamies saturēt kopā dažkārt, un bez kā dzīvot mums nav lemts.
Pasauli. Tikai un vienīgi. Dažreiz tas var šķist daudz, dažreiz nekas. Bet
neviens nespēs sacīt, ka mēs neesam tās noburti un tā nav mūsu noburta. Mēs
esam kā akli putni, kas iesvieti gaisā – smagums velk lejup, bet spārni ceļ
pretim debesīm. Nolēdēti lidot nezinot kurp un bez jaumsas no kurienes. |