blond

ārprāts, nupat, kad tu mani pievienoji pie draugiem, atnācu apskatīties un tik daudz jauna. toreiz, kad tu man emailā pateici šo niku, es atnācu, visu izlasīju un biju sev tik raksturīgajā pilnīgajā apmulsumā par to, kā dīlot to, ka esmu to visu lasījis ar saskarsmi laivā un tā - man jau tā raksturīga problēma. izvēlējos neteikt vispār neko - kā viņa tavā jaunākajā ierakstā. bet ne par sevi, galu galā. man toreiz nemaz nelikās, ka būs kaut kas daudz vairāk, atnācu vēl reizes divas. un tad pazudu. bet tu raksti, un tik dīvaini ir tas, ko tu teici man pie galda roņa pārtijā uz reiz pēc cibas lasījumiem. no taviem tekstiem un jaunās grāmatas (!) un vecajiem stāstiem un vispār no visa, ko esmu lasījis, staro ārā tāāāda tik īīīsta dzīve! man brīžiem saliekas, jaunajam teļam, ka es māku vērot cilvēkus un kaut cik pazīstu to raksturus un iezīmes. bet nu vajag palasīt tevi un viss noliekās pa plauktiņiem :))

(Reply to this)