blond

anna @ 09:07: Nesen aptvēru, ka tieši veselības topiku dēļ manas līdzšinējās a la sociālā palīdzības gaitas visgrūtākās ir bijušas tieši neredzīgo pansionātā. Nevis tāpēc, ka tie cilvēki nevar redzēt un nekad nevarēs, bet citu veselības topiku dēļ. Visi ar briesmīgiem zobiem, jo nav uz vietas vairs zobārsta un jāiet pie dārgā, privātā, ko daudzi nevar atļauties. Onkulis, kurš jau tā bija tik skumjš un dusmīgs par savu situāciju (zināja un iepazīstoties nosauca datumu, stundu, minūti, kurā pirms gadiem 20 ievests pansionātā uz palikšanu), pansionātā bija palicis bez kājas. Sācies kaut kāds iekaisums, bet daktere nedēļu nav nākusi skatīties un perosonāls dusmojies par regulārajiem atgādinājumiem, jo viņi paši tur neko nevarēja darīt. Pusei no viņiem nagu sēnītes. Milzīga nepieciešamība pēc zobu protēzēm. Un tā tālāk.

Bet es kaut kā par to vairs nedusmojos, un to mainīja mana personīgā situācija. Ja es dzīvotu pirms gadiem 2000, kad sabiedrības morālās normas un uzskati nemaz nebija TIK atšķirīgi, es šobrīd, visticamāk, būtu spitālīgā sieva, kas sēž ceļa malā un ubago. Trakā, izstumtā un tā tālāk. Tas ir bez pārspīlējumiem. Tāpat būtu ar daudziem citiem slimajiem, kas ātri vien nomirtu (ne tikai medicīnas attīstības iemeslu dēļ).

Cilvēktiesības ir skaista ilūzija. Bet ir labi, ka mēs uz to visu laiku tiecamies, tā ir kaut kāda cerība un degsme, kas palīdz kaut ko mainīt.