blond

dooora @ 12:11: Labrītiņ!
Mēs vakar akurāt vienojāmies, ka šodien karijs jātaisa :) Būs vien pēc brīža jāiet uz tirgu pēc zivs...
Mēs ar Gundegu bieži taisījām zivs karijus, iedvesmojoties, citstarp, no Maduras Džafrijas (Madhur Jaffrey).
Tava recepte dikti atgādina vienu, ko viņa pirms gadiem 10 rādīja BBC raidījumā par Keralas (kokosriekstu pavalsts) virtuvi. Kaut ko ļoti līdzīgu šim, bet tomēr ne šo (vienalga vērts izskriet cauri), ~ 20 min.:
http://www.youtube.com/watch?v=NF_hPTI9Muo
http://www.youtube.com/watch?v=gSsZ9GPDLGg
http://www.youtube.com/watch?v=dcTn2IWB0VI
http://www.youtube.com/watch?v=ybQcjMvLzCg

Jauki, ka Tu liec cibā garšīgas receptes. Es pateicībā mazliet pakomentēšu ablomiņā.

„Luksofōra kariji” principā attiecas tikai uz Taizemes virumiem, turklāt bieži tādā rietumnieciskotā izpratnē (sarkanais — ļoti ass, zaļais — jau ciešamāks, bet vienalga Hirošima, kamēr dzelteno jau var mēģināt). Keralieši kokosriekstu pienu (kas mīkstina kapsicīna uzbrukumus mēlei un mutes gļotādai) gāž klāt visam, tā izskatās. Katrā gadījumā, ar pieniņu var regulēt asumu, krēmīgumu/biezumu un saldumu. Kāpēc Tev vēl brūnais cukurs prasījās? (mēs bez brūnā vēl palmu cukuru lietojam, reizēm drusku medu, bet katram jau bez salduma nāk līdzi vēl bars ar garšām, tā ka veselais saprāts un pieredze palīdz;)

Taisīt pašam savu karija pastu/purveli tiešām ir vislabākais ieteikums aspirējošam pavāram. Ja pastu uzglabā burciņā ledusskapī, var pārliet ar plāniņu eļļas kārtu, lai gaiss netiek klāt un nesākas visi tie procesi, par ko runāja tantiņas baznīcā, kad viņas bija saindējušās ar sviestu.

Tu cepšanai kā pamateļļu ņēmi sezameni? Hmm, man tā garša baigi intensīva šķiet. Uz aci un mēli piemetot, es teiktu, ka piepilināt (nu, max 1/2 tējkaroti) būtu forši, bet 2 tk... varbūt te mums garšas atšķiras, vai eļļas atšķirīgas, kas zina.

Veikalos nopērkamie kokosriekstu pieni mēdz būt tik atšķirīgi, reizēm nākas iztikt ar pulveri vai sauspiena briketēm, vai aizdomīgām bundželēm, kur vairāk Ē un aizjūru krāna ūdens nekā meklētā piena. Tā ka te Dzintarzemē jāiztiek ar to, kas ir.

Bet svaigas karija lapas gan ir ieteicamākas par kaltētām. Vēl lielākā mērā tas uz laima lapām attiecas (jo tajās ir vēl vairāk aromātisko un ēterisko vielu, un tālab atšķirība starp svaigu un kaltētu drastiskāka), bet abas itin viegli ilgstoši uzglabāt saldētavā. Es parasti draugiem uz Latviju paķeru līdz kādu maišeli, tiem pietiek labam laikam. Jūsu restorāns varētu šitādas lietas importēt pāris pudus, un tad izplatīt draugiem un apmeklētājiem par konkurētspējīgām cenām ;)

par tiem apaļajiem dzeltenajiem zirnīšiem pie koriandra... es neiebraucu bikīt. koriandram sēklas taču aug čemuros, nevis pākstīs. gandrīz pēc kardamōna izklausās.

kādas tās kukurūzas plēksnītes, man arī nav īsti skaidrs, bet iedomāties var.

čikpīžus laikam parasti sauc par turku zirņiem, bet Keralā droši vien par Indijas :) galvenais, lai saprast var. ō, tie ir dikti cieti. es dzirnaviņas esmu 2x saplēsis — vienreiz ar turmerika/haldi/kurkumas sakni, labi izkaltušu, un otrreiz ar turku zirņiem. tagad stāv paka ar tiem miltiem, grasījos cept plāceņus, bet tiktāl vēl neesmu ticis, varēs vismaz karijā iekaisīt.

mīļam bērnam daudz (mīļ)vārdiņu, vēsta populārs nōrvēģu sakāmvārds. tāpat kā kurkumai, arī kindzai ir daudz to vārdu, kin-dza-dza, pareizi, ka vairākus norādi. es tikai cilantrō rakstu ar s, citādi atkal aizies kā ar to jalapeni. spāniski Raksta cilantro, bet izrunā (ar fļupftsofo) si...

klau, vai tad mums tiešām nav neviena verba, kas aprakstītu simmerēšanu jeb slaveno oksimorōnu — vārīšanu uz lēnas uguns? tur jau tā lieta, ka bieži nemaz nav jāvāra (ja ar vārīšanu saprot T uzturēšanu pie 100 celsijiem). kad nupat apmeklēju mājas, beidzot saņēmos dūšas un izstāstīju vecākiem, kā ES vēlos uzvārīt cīsiņus. Noteikums numur viens: nevārīt! :)

Bet mēs gan šodien vārīsim un virsim. Un kas tas Meen Moily? Kaut kas keraliski? Vai Mean Molly (Skarbā Mollija)? ;) Jauku dieniņ un vīk-endiņ'!