Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - mazliet prieka, mazliet skumjas

Ou, fuck. Es nebiju ar viņu runājusi tik sasodīti ilgi, ka biju jau pieradusi. Un te pēkšņi viņš raksta skypā. Viss pa vecam un tomēr viss pilnīgi savādāk. Ir lietas, kuras agrāk vienmēr izrunājām, bet par kurām tagad klusējām. Es nezinu kādēļ, jo esam stāstījuši viens otram visu. Tagad mazliet distance. Viņš būs politikā un es dienās varešu teikt, ka reiz viņu paziņu. Būšu lepna. Jau tagad esmu par to, ka viņš kaut ko aktīvi grib mainīt un uzlabot, nevis tikai tukši runāt un urdēt. Jauns, gudrs, mērķtiecīgs. Viņš ar gadiem ja ne mani aizmirsīs, tad attālināsies. Būsim paziņas, lai gan bijām draugi. Džons Ērvings teicis:" Par laika plūdumu vismsmagāk pieņemt to, ka cilvēki, kas kādreiz mums nozīmējuši vairāk par visu, tagad iekļauti iekavās." Tā ir. Tā tas notiek. Man prieks, ka viņu pazīstu.

P.S. - ja nu kāds padomāja - nē, mums nav bijis seksa :)