Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - Komentāri

Tā, tā, tā. Ļoti uzmanīgi ar šo tēmu. Tas ir jautājums, kāpēc vispār jābūt pirmajam (vai otrajam, vai desmitajam), ja reālā sacensība tik un tā ir tikai un vienīgi ar sevi. Un par sevi. Viss pārējais taču ir iluzōrs un relatīvs, vienalga vai tā būtu uzvara skolas matemātikas olimpiādē vai Eiropas čempī skijoringā. Tieši tāpat tas, kurš zaudējis (vai, teiksim, nav sasniedzis virsotnes), nav kļūdījies.
Tāpēc es kategoriski nepiekrītu tam, ka kaut kur šajās zūd vēlme tiekties uz augšu. Pēc būtības man (mums) katram vajag tik, cik vajag, un ne vairāk, un ne mazāk.

The point being - mazāk lūrēt apkārt, vairāk lūrēt sevī, ja līdz tam nonāk.