Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - VDT Dž. Dž. Džilindžera "Osedžas zeme"

Jāsaka, ka man nav skaidrs, kāpēc Džilis gribēja iestudēt šo izrādi, ja viņš ar šo materiālu neko negribēja darīt. Četru stundu garumā, trīs cēlienos, izrāde balstās tikai un vienīgi uz aktierdarbu (viņi izdarīja visu, ko var) un jau esošajiem lugas izcilajiem, spirdzinošajiem dialogiem. Režijas tur nebija vispār. Sajūta tāda, ka Džilis atlaidies mīkstā klubkrēslā pateicis aktieriem "ai, dariet, ko gribiet", mirkli pavērojis, nospriedis, ka būs labi, un aizgājis mājās. Nē, nu stundu, pusotru varbūt var izvilkt ar aktieriem un dialogiem un bez režijas, bet trīs cēlienus? Izrāde bija arī tik statiska, cik statiska var būt.
Amerikas pamatiedzīvotājas jeb indiānietes Džoannas tēls bija visnejēdzīgā loma, kāda redzēta, jeb - Dž.Dž. tai vispār nebija piešķīris neko. Vnk ēna, kas planēja pa skatuvi. Nav ne jausmas, vai aktrise bija laba, šī loma nedeva nekādu iespēju, tikpat labi tā būtu varējusi būt skatuves darbiniece. Līdz pēdējam gaidīju, ka Džoannai būs kāda nozīme, bet nebija. Nesaprotu, kā var tik ļoti neizmantot tēlu.
Vārdu sakot, netērējiet savu laiku tikai aktieru un dialogu dēļ vien.