Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - par iedomību un par to, kas mums rūp

Man liekas, ka dažkārt mēs visi drīkstam atļauties būt iedomīgi. Man vienalga - es atļaušos.
Es nicinu stulbus cilvēkus par to, ka viņi ir stulbi (es domāju tos, ko dēvē par "šaurajām pierītēm"). Bet man viņu ir žēl par to, ka viņi neapzinās to, kādi ir patiesībā. Viņiem liekas, ka viss ir kārtībā. Nabadziņi. Braucu tagad, vakarā, trolejbusā un stāv blakus 2 skolnieces gadus 17 vecas, bet izskatās vecākas par mani :). Tā gadās, esmu pieradusi, lai gan ikdienā mācu šāda vecuma jauniešus. Un runā viņas par gēla nagiem, par to, ka jau gandrīz mēnesi (ak, šausmas!) nav bijušas uz solāriju... Un, protams, ka small talk ir absolūti normāla un vajadzīga 'štellīte' katram cilvēkam (vismaz man vajag!), bet mani nepameta sajūta, ka tas nudien, nudien ir vienīgais, par ko viņas runā (+ čaļi). Nē - runāt jau var, bet nepameta sajūta, ka tas ir vienīgais, par ko viņas domā, kas viņas satrauc!! Kā viņs man kaitināja - ar saviem white trash beautiful balinājuma matiem un 3. pakāpes apdeguma solāriju efektu! Skumji, nudien skumji.
Un tad es sapriecājos. Varbūt es neesmu maiga un ēteriska būtne, kādu mani būtu vēlējusies redzēt mana māte, varbūt es lamājos par daudz, varbūt es arī dzeru par daudz, bet es vismaz esmu domājošs cilvēks ar savu galvu uz pleciem, kuru interesē arī kaut kas vairāk nekā tikai ....(brīva vieta jūsu iztēlei).

Tā, šai nedēļai iedomības pietiks.