Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - Mani mazie draudziņi, parunāsim par vāverēm!

Atvainojos visiem, kas iegriezās Bļannas Baklažannas dzīvoklī (alef!), cerēdami, ka mēs šeit pārrunāsim vāveres kā eifēmismu čožiņām. Nekā nebūs! Šoreiz jūsu uzmanību vēlējos vērst uz tām vāverēm, kas dzīvnieki, hordaiņi, zīdītāji, grauzēji un vāverveidīgie. To šeitan ir vēl vairāk, nekā Latvijā kaķu - dabisko ienaidnieku pilsētā nav, dzīvošana, lēkājot no viena koka uz otru, no vienas miskastes uz otru, šķiet, viņām rit vienās dzīrēs. Šeit mājo pelēkā vāvere, kura bieži vien ir melna - mans nezinātniskais novērojums liecina, ka jo urbānāka vide, jo vairāk melno, tiklīdz pabrauc ārā uz piepilsētām, vairāk parādās arī pelēkās. Lai nu kā, viņas ir neizsakāms prieka un jaukuma avots, kas allažiņ uzlabo omu. Nē, jūs tikai viņas pavērojiet! Straujas, mazliet nervozas un ļoti ziņkārīgas dabas radījumi ar maķenīt izvalbtām acīm, kas neirotiski šaudās uz visām pusēm! Lielāko daļu savas dzīves pavada nevis bezbēdnīgi, bet gan drīzāk tramīgi stumjot vaigos ozolzīles vai kādus ēdienu pārpalikumus no misenēm (Leduslaikmets vāveres attēlojumā ir bijis ārkārtīgi precīzs). Tomēr jāatzīst, ka, ik reizi viņas vērojot, es nespēju atslēgt savu karnivoro dabu un ļauju vaļu viņu izteiktās muskulatūras novērtējumam, kas parasti manā galvā izskatās kā uz iesma uzsprausta un virs liesmas rotējoša, apbrūnināta, sulīga un čurkstoša miesiņa, kuras ciskiņā es labprāt iecirstu zobus. Vai es jau minēju, ka es šeit ēdu gaļu apmēram reizi mēnesī? Lai nu kā - vāveres ir baigais prieciņš. Es vēl aizvien runāju par Sciuridae.