marazms kkāds

« previous entry | next entry »
Dec. 13., 2010 | 09:32 pm
ēterā: The Cure - Disintegration

Godīgi? Es apskaužu cilvēkus, kas, liekot roku uz sirds, var droši teikt: "Esmu laimīgs! Man ir viss, ko var vēlēties!" Tā balti apskaužu. Bet lielākoties, šķiet, mēs visu laiku pēc kaut kā dzenamies, jo visu laiku ir sajūta, ka kaut kā pietrūkst. Gana svarīga. Un tad vēl mēs mēdzam aizvietot, domājot, ka tas līdzēs aizbāzt caurumu. Un līdz jau ar' - uz kādu laiku. Man parasti tas līdz uz pāris mēnešiem, bet cik tad ilgi neīsta spunde turēs sūci?

Iespējams, ka mūzika vainīga pie šādiem pārdomu brīžiem. Cure kā nekā. Vai arī mūzikai ir pastiprinošs efekts. Laikam jau tā.

Bet nevar šo te atstāt tik nopietnu galīgi bez ironijas piedevas, jo, kā A. Keišs teica nesenajā video intervijā (c)viss absolūti nopietnais vienmēr atstāj morāles piegaršu. Un cilvēkiem nepatīk morāle, tāpec vienmēr vajag kādu daļu no nopietnā pasniegt caur smiekliem, caur ironiju.

Ai, bet nenāk prātā ne kas ironisks, ne sarkastisks. Help!?
Pasēdēšu, padomāšu.

Link | piemet pagali! | Add to Memories


Comments {1}

neverklever

(bez virsraksta)

from: [info]neverklever
date: Dec. 13., 2010 - 09:54 pm
Link

dzīties pēc kaut kā un vēlēties itkā nav sinonīms. mani līdzīgas domas nomāc:) gribētu iemācīties tādu stāvokli, ka- jā, patīk skaistas lietas, skaisti cilvēki, bet par visām varītēm man to nevajag un tas nemaz nekļūst par mērķi viņus iegūt.

Atbildēt