Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - I love, you love, I laugh, you laugh / staigājošais erektētais loceklis

Mostly I never knew which way was out
Once it was on, it was on and that was that
The umbilicus was a faucet that fountained rabbit blood
And I spun on my wheel
Like a laboratory rat

... tā dziedot pie mikrofona ar matu sasuku un ūsām kā Keivam "Dig, Lazarus, Dig!!! laikā, izrādi "Banija Manro nāve (Drastiska pašiznīcināšanās 2 cēlienos) iesāk Artūrs Skrastiņš.
Man gribētos zināt, ko par izrādi saka tie, kas nav lasījuši grāmatu. Bet viens ir skaidrs - tiem, kas nespēja Banijā tikat tālāk par pāris lapaspusēm tās rupjību un it kā vulgaritātes dēļ, nevajadzētu baidīties no izrādes. Teksts, kas grāmatā iztika bez jebkādas liekvārdības un barokālā krāšņuma, kas bija raksturīgs "Un ēzeli ieraudzīja eņģeli", lai, iespējams, maksimāli atkailinātu un pat izģērētu galveno varoni, izrādē ar ļoti labu un Brektem ārkārtīgi raksturīgu scenogrāfiju, dzīvo mūziku kā vēl vienu papildinošu akcentu un nešaubīgi - arī pašu Dž. Dž. režiju, tiek ļoti veiksmīgi "lubricēts" - pēc starpbrīža pat nepazuda sirmgalvji.
Es neesmu Dž. fane. Viņam dažkārt sanāk izcili, dažreiz viņš tik ļoti nošauj greizi, ka grūti to pieredzēt, bet šoreiz Džilim tiešām, tiešām ir izdevies. Izrāde ir ārkārtīgi caurvijoši vienota - Brektem ar viņa neona gaismām, lateksu, spuldzīšu izgaismotiem krustiem, šķiet, ļoti saskan ar Dž.Dž. (man vienmēr interesē, kur beidzas režisors un sākas scenogrāfs), un tikpat veiksmīgi šajā kombinācijā iekļaujas Ryga (kas man vispār diez ko nepatīk) komoponētā mūzika un tomēr visai riskantais solis ar dzīvo mūziku uz skatuves.
Izvēlēties Banija vizuālo tēlu veidot pēc Keiva ģīmja un līdzības izskatās arīdzan pēc smalka mārketinga trika - tiem, kas to atpazīst, protams. Daudz smalkāk Keivs ir atdzīvināts caur izrādi caurvijošo "sievas" kā atgādinājuma par to, cik ļoti viss ir dirsā, pazaudēts, zemē nomests un ka ceļš tagad ir tikai viens, melodiju "Magneto".
Runājot par aktierdarbiem, Skrastiņš kā Banijs ir tik tiešām lielisks - smalks savā vulgārismā - gan būšanā par jākli, gan tirgoni, gan mironi. Gribas arī uzsvērt Banija Seniora aktieri Āri Rozentālu ar it kā nelielo, bet tik ļoti pārliecinošo lomu, kā arī Segliņas atveidoto Lībiju (Banija sieva), kura mani paņēma ar saviem izmisuma un galējo skumju kaucieniem un ķērcieniem mikrofonā, kas vēlak vajāja Baniju līdz viņa pēdējai stundiņai. Bet gribas slavēt arī Banijzēna (Banija juniora) atveidotāju - Aneti Krasovsku. Un te jau atkal žetons Dž.Dž. par to, ka 9 gadīga zēna, jākļa un augstākās raudzes raspizdjaja Banija dēla, lomai ir izvēlēta sieviete. Jo stāsts jau ir arī par to, ko nododam vai nenododam tālāk. Kas paliek pēc Banija vecākā, maukura un kretīna? Vai Banijzēns, kas visvairāk par visu mīl savu tēti, būs stiprāks par veco? Vai Braitonā izaugs vēl vien jāklis, tirgonis un mironis?
Bet aizejiet, ir tiešām ļoti, ļoti labi. Darbs paņem ar savu tiešumu un varoņu kailumu. Vai mēs atpazīstam varoņos sevi kādā no dzīves posmiem?