Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - sasaiste

Šobrīd lasu N. Evansa "Ūdensšķirtni", kur runa ir par ļoti kaislīgiem (ekstrēmiem) dabas aizstāvjiem (a ļa Grīnpīs + dažas citas - alternatīvākas organizācijas). Un paralēli izlasu "Vides Vēstīs", ka nupat ar līdzšim bargāko sodu, brīvības atņemšanu uz 22 gadiem, ASV sodīta 47 gadus vecā Mērija Meisone par ekoterorismu, ko veikusi laika posmā no 1999. - 2003. gadam, piem., uzspridzinot Lausaimniecības halli un ūdeļu audzēšanas fermu utt.
Sava taisnība ekoteroristiem ir: savādāk jau tie tuklie, pašapmierinātie naudasmaisi, kas iedomājušies, ka ar kvantitatīvu raušanu, ĢMO (tikai viens no veidiem) izstrādi un visādiem citādiem globalizācijas mēsliem varēs (un var?) grābt varu un naudu, vairs neklausās. Tomēr neticu, ka ar ķēdēšanos klāt pie kokiem, dedzināšanām un pat slepkavošanu ir kas līdzēts. Protams, tādējādi tiek sacelta brēka un pievērsta uzmanība. Taču nododot šo cīņu "nosvērtākām" organizācijām, kas cīnās par vides, dabas aizsardzību ar konvenciju un likumu palīdzību, vajadzētu būt kādiem uzlabojumiem. Kāpēc tikai vajadzētu būt? Realitātē tas viss izskatās mazliet savādāk. Kamēr neatrod tiešu veidu, kā ietekmēt tos, kas sēž augstajos krēslos aiz baltām sētiņām un kuriem ir vairāk vai mazāk vienalga, ka, iegūstot kādus zemes resursus, tiek iznīcināti biotopi un veselas ekosistēmas, nekas nemainās. Jo vienmēr jau var izdomāt, kā apiet kkādu tur likumu, kas sargā "kkādus tur putniņus, kuru mums tāpat jau daudz". Tas laikam nozīmē, ka būtu jāatrod vidusceļš. Ne-fiziski vajāt korporācijas, celt brēku, ieģerbjoties modificēta tomāta kostīmā, bet g.k. tuvoties mērķim ar likumīgām tiesibām? Lūk, baidos, ka ne vienmēr likuma robežās var panākt vēlamo. Diemžēl.