Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - Nu, kur man likties? A?

Puikas no 9. klases ir pamanījušies:
regulāri nākt uz kabinetu, iečekot, kā akvārijā "jūtas zivis";
mani uziet (un sekot) twitter'ī;
brīžiem pāriet no 'Jūs' uz 'Tu';
nepārtraukti jautāt, lai taču iedodot savu skype (yeah, right!!!).

Vai tiešām, strādājot skolā, man būs jāatsakās ne tikai no lieliem izgriezumiem (kas jau ir darīts un ir totally loģiski, protams), bet arī no svārkiem? Mans arī gados jaunais kolēģis un labs biedrs Pāvels Aleksandrovičs, iesmejot par šo te, izmeta frāzi:"Tu uzmanīgi ar tiem svārkiem! :D" Kur vēl uzmanīgāk? Nevieni no maniem lindrakiem neatsedz neko vairāk kā vien daiļu celīti, kas, jums jāpiekrīt, ir makten oficiāli. Vai ietērpties kā mormonietei? Uzvilkt garās apakšbikes, aizpogāt krādziņu līdz acēm? Koa? :D

P.S. - iespējams, mana anatomija kā tāda neatbilst skolotājas amatam. Negribu lielīties, bet... ja reiz iesāku :D, tad nesen kāds arī tuvs biedrs izmeta frāzi, ka, ja viņš būtu mans skolēns, viņam vienmēr būtu grūti koncentrēties mācībām, un tur nelīdzētu arī krādziņš līdz acēm.

Dieviņ, ja ne garas kājas man piešķīri (tās nudien ir īsas un strupas kā kurmītim), tad vismaz raženi apbalvoji ar ko citu! Man gan jāsaka, Dieviņ, ka vāreji tā nepūlēties, bet Tev jau laikam pašam bija prieks piestrādāt :).

Rīt vilkšus džinsus. Ietīšos milzīgā šallē :).