Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - "Viņi var. Vai varam mēs?"

Katru rītu dodos garām vismaz vienam no šiem plakātiem , kas aicina ar ziedojmu atbalstīt LV paralimpiešu dalību šīs vasaras Rio spēlēs. Un šajā brīdī man vienmēr iestājas tāds normāls "WTF". Es atvainojos, bet kā tas nākas, ka Olimpiskajai komitejai līdzekļu pietiek, lai sportisti, tai skaitā veselas komandas, piedalītos Olimpiskajās spēlēs, bet Paralimpiskajai komitejai nepietiek? Jo vieni ir nacionālais valsts lepnums un tur nav jautājumu par līdzekļu piešķiršanu un atrašanu no lielajiem dižatbalstītājiem, bet otri nav? Cilvēki, kas olimpiskajās spēlēs pārstāvēs valsti, brauc par ziedojumiem, nopietni?! Un tad vēl šī nemanāmā paspiešana uz jūtām 'viņi var. vai VARAM MĒS?' Tas man drusku jau uzsit asinspiedienu, vai ziniet. Vai MĒS varam? Jā, mēs varam, bet kaut kā manai acij un ausij tas viss šķiet drusku ačgārni. Jo tas ir par nostāju. Šeit ir melns uz balta pateikts, ka viņiem mēs līdzekļus neatradām, tai skaitā no ģenerālsponsporiem. Nenoticēju, mēģiniet vēlreiz.
Man gan nekad nav bijis arī skaidrs, kāpēc visiem cilvēkiem nevar būt olimpiskās spēles vienā laikā, tikai ar atsevišķām sacensību kategorijām. Kāpēc ir vajadzīgs nosaukums paralimpiskās spēles, kāpēc viņi ir paralimpieši, nevis vienkārši olimpieši?