Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - Komentāri

Pa ceļam redzēju, kā viena vārna izvaroja otru. Tēviņš ar kāju bija piespiedis mātītes kaklu un galvu pie zemes, viņa nelabi ķērca, sita ar spārniem un mēģināja izrauties, bet viņš nerimās, kamēr tā lieta nebija nodarīta. Nē, nu es jau saprotu, ka viņiem pēc TĀ nav nekāds cuddle un acis kā zvaigznes, bet ko tik brutālu sen nebiju redzējusi. (Mana smadzene nespēja pārtraukt aizvietot reālo attēlu ar identisku no cilvēku valstības.) Tā jums vis nebija šāda rāma ūjināšana
Lūk, jums, pavasaris, romantika.