Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - Bāra bērnu istabiņa

Aizstaigājām uz "Pilna Māras istabiņu".
Piekritīšu kādam biedram - tas, iespējams, ir labākais, ko ar šo materiālu varēja izdarīt. Brīžiem bija sajūta, ka atrodos Parādnieka kunga demogrāfijas kampaņā - žēl, ka radīšana lielākoties apzināti atstāta tikai šajā sfērā. Taču nevar noliegt, ka ik brīdi tā drusku, drusku iedūra pakrūtē tā stīdziņa par mīlestības trūkumu (vai tā mātes, vai jebkāda cita mīlestība, man nešķiet tik būtiski).
Izrādes noskaņa stipri atgādināja Terensa Malika pēdējo laiku darbus - tāds Tree of Life latvju mērcē.
Tomēr uzveduma laikā sapratu, ka mani lielākie iebildumi ir nevis pret režiju vai pārāk smagnējo un neērto telpu, bet gan....bungu rīboņa.... pašu materiālu, proti, lugu vai, vēl precīzāk, selektīvi pret Māras Zālītes daiļradi. Un nebija pat tā, ka savus iebildumus pret MZ nebiju iepriekš apzinājusi, bet laikam drusku piemirsusi gan. Jo, ak, brīžam tas viss bija krietini uz robežas ar JRT tik neraksturīgo patētiku! Nemaz nerunājot par Zālītei tik zīmīgo pirksta pakratīšanu un morāli, morālīti(jaunkundzīt, jūs vēl nesapratāt, ka mēs šeit par izniekotām iespējām, vājiem raksturiem un sekliem labuma meklētājiem runājam? Skaties, attopies, neatkārto!)Mičule Zālītes tieksmi sprediķot ir gan drusku ietīstījusi kosmiskaja miglā. Par to uz mirkli liek aizmirst arī Keiša un Daudziņa kariķētie tēli (viņi patīkami mani aizmeta uz Hermaņa un Makdonas "Izrāde, kas nav par latviešiem. Vientulīgie rietumi" noskaņu, kur morāle, loģiski, ir, bet moralizēšana pat blakus nav stāvējusi).
Tas noteikti nav labākais, ko esmu redzējusi JRT. Tas, brīnumainā kārtā, nav arī sliktākais.

Sveika, bāreņu tauta...

P.S. es jau iztālēm redzu, kā šo izrādi gāž apkārt nacionālās apvienības pūļi.
P.P.S. biedri gan saka, ka MZ "Pieci pirksti" esot izcila grāmata. Es laikam ļaušos tikt pierunāta.