Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - everybody wants your time

Mazliet pačinkstēšu, labi?

E-pastu pēdējās dienās veru vaļā ar šausmām. Miljons ziņu par steidzami veicamiem darbiem, pie kuriem pati vainojama, bet kas šī brīža situācijā manā vērtējumā zaudējuši jebkādu nozīmi. Aber shēma ļoti vienkārša - nedarīt nevar, jo tādējādi tiktu pārkāpts diezgan būtisks līguma punkts, kas var draudēt ar finansiālām sankcijām. Un to mēs, Bļanna, taču negribam, vai ne?!

Bet, bet, bet... es negribu, es vairs nevaru. Atvaļinājumu man no visa šitā bazara, lūdzu. Lūdzu. Kā vecais meksikānis ar sambrero galvā sēdēt šūpuļkrēslā uz lieveņa un dzert brokastīs aukstu alu, lasot smaržīgu grāmatu par ģimeņu sāgām un klausoties varžu kurkstēšanā. Nevajag vairāk e-pastus, kas saturētu ziņas par to, kas vēl steidzami un obligāti jāpadara. Nevajag vairāk.
Ā, vai jau minēju, ka es turklāt to šobrīd daru par pliku paldies? (Long story, kāpēc tā.) Bet nav vairs spēka altruismam, goda vārds. Esmu mazliet izbeigusies.
Un, nē, tāpēc dzīve nav diez ko jauka un skaista. Un, jā, manī ir depresīvā puse, kas brīžam mēdz dominēt :) Un, nē, tas nav pretrunā ar to, ka smaidu un esmu ļoti jauka, ja. Ir kaut kāda kļūda pašā pamatā.

Un vēl man tek vanna. Sūce. Rādās, būs randiņš ar cilvēku-roratslēgu. Nav pat kur tagad slīcināties, ibio.

Viskijs, vārdu sakot. Darbi būs naktī.