Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - Ledenes

Bērnībā pie mājas bija lielveikals "Brežņevs". Mājas sienu rotāja milzīga Brežņevonkuļa ģīmetne. Vēlāk šo bildi nomainīja Coca-colas reklāma - un mēs uzreiz sapratām, ka Eiropa platiem soļiem ienāk Latvijā un turpmāk dzīve ies tikai un vienīgi uz augšu.
Brežņevbode bija ieturēta vislabākajās padomju tradīcijās - ar atsevišķām sekcijām maizei, gaļai, konditorejai. Pie katras sekcijas stāvēja vismaz divas pārdevējas - viena svēra un grieza, otra lika kulītē. Tikko atvesta svaigi ceptā maize smaržoja pa visu veikalu. Bet jo īpaši man veikals patika tāpēc, ka tur varēja iegādāties visgaršīgākās ledenes visā bijušajā Padomju Savienībā. Tās bija mazas, krāsainas konfektes, ko pārdeva jau sasvērtas plastmasas kulītēs un kas realitātē bija viens milzīgs ledenes klucis, jo konfektes vienmēr bija salipušas kopā. Tad tās akurāti, bet pielietojot diezgan daudz spēka, ar gaļas āmuru vajadzēja skaldīt mazākās daļās, bet, ejot mājup, tika atplēsts viens maisiņa stūris un grauzts tāpat. Īsta laimes sajūta piemeklēja ikvienu bērnu, kura mutē kusa šīs ledenes. Vismaz man patika domāt, ka tās ir visu laiku mīļākās konfektes visiem Purvciema bērniem. Līdz ar bildes nomaiņu uz veikala mājas sienas, mainījās arī veikala kārtība - šaurās, garās vienvirziena ejas nomainīja īsākas un ērtākas. Gaļas un maizes sekcijā vairs bija tikai viena pārdevēja. Drīz pēc tam maizes smaržu vairs nevarēja just, jo pēkšni uzradās visādas jocīgas higiēnas prasības. Un mēs pie šīm prasībām pieradām. Un manas ledenes vairs nebija nopērkamas.