Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums -

Es pēdējā laikā piekopju askēzi, vai ziniet, gandrīz it visā. Ēdu darbā (māte par to ļoti priecājas) un mājās tikai tad, ja atrodas kāds sauss pērnais maizes riecientiņš. Iedzeru vīnu (Kristus asinis kā nekā) - arī mājās. Nekur tā īpaši vairs neeju, jo nogurums baiss, mēģinu saglabāt skaidru prātu, lai ķertu ļoti retos iedvesmas brīžus rakstīšanai, kuri tāpat ir diezgan pablāvi. Par spīti maniem centieniem atturēties ne tikai no hedonisma, bet liekas iziešanas ārpus mājas vispār, es tomēr tieku "traucēta", jo prodžektam mani vajag (un tā svēta lieta, mans baby) un visādiem cilvēkiem pēkšņi mani vajag - jāpilda brālību pienākumi un nodevas. Tas traucē manu šībrīža vienpato eksistenci un ļaušanos tīrai nāves apcerei. Pulkstenis rāda 12:52 - esmu darbā un šobrīd pildu korektora pienākumus kolēģa garadarbam (lūdzu, lūdzu, nelieciet atsauces zem svītras, bet kā normāli cilvēki - tekstā un iekavās!). Bet vienīgais, ko gribas, ir malkot viskiju, klausīties Robertu Smitu un varbūt vēl Portishead un neiet pat uz to koncertu, kur vakarā esmu ieaicināta. RL festivāls, Laimis Rācenājs. Bet noraidīt šoreiz vairs nevarēja, jo zvanītāja balsī sadzirdēju potenciālu bēdu par manu atteikumu. Koncerts sākas deviņos vakarā, tāpēc nolemts, ka līdz tam laikam palikšu kalpotāja mājā un pievērsīšos savam garadarbam. Žēl, ka atvilktnē nekur man nav paslēpies kas grādīgs, tad vakars būtu izcili izdevies. Nebūtu iebildumu arī tā - по душам. Bet varbūt, man nemaz nebūtu ko teikt.