Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - čīkstule ar degošu kompi

Mans ķermenis ir noguris - smaguma un miegainuma sajūta. Mans prāts ir noguris. Pelēkās šūniņas sāk boikotēt. Un tas galīgi nav labi, jo tieši šobrīd man viņas ļoti, ļoti vajag, lai varētu izdarīt visus darbus.
Es gribu kaut vai divas pilnīgi brīvas dienas, kad nebūtu jāstrādā vai kad netraucētu mokošā apziņa par neuzrakstītu eseju. Nu, labi, kaut vai vienu brīvdienu. Jo katru dienu celties piecos, kad vienos esi gājis gulēt, un tik un tā visu nepaspēt izdarīt, nav forši. Un tad vēl dažkārt ir tā, ka guļu katru otro nakti, un tik un tā neko nepaspēju, jo loģiski, ka darba efektivitāte arī pamatīgi sarūk.
Un, protams, šādi tik un tā ir labāk, nekā, kad darba nav vispār. Man jaau vienmēr ir par karstu vai par aukstu.

Labi, pačīkstēju, tagad jāstrādā. Nevermind.

Un mans kompis vienu jauku dienu sadegs. Nopietni. Jau 10 min pēc ieslēgšanas temperatūra stipri pārsniedz normu. A bet nav laika aizvest pie meistara. Kā pa naža asmeni, vai ziniet. Jo tas dators ir visa mana darba un mācību dzīve. Būs sūdi.