Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - Par darbiem un pavasari runājot

Lūk, jocīgi. Agrāk biju izteikts vakara un nakts cilvēks. Galva labāk strādāja vakarā un pat naktīs, kad neviens netraucē. Vai nu vecums vai kas, bet pēdējā laikā, sit man nost, nevaru vakaros pastrādāt. Ap pusnakti lūstu nost. Toties no rītiem varu močīt. Piemēram, šonakt pusnaktī gāju gulēt, tad 4os cēlos, lai strādātu. 4os jau metas gaišs.
Diemžēl šobrīd nākas arī piekopt režīmu "guļu katru otro nakti".

Pa logu redzēju, ka zied ceriņi. Jā, jā - jau n-tais pavasaris, kad visu skaisto, kas notiek pavasarī, redzu tikai pa logu :(
Lūk, kādreiz, kad man būs daudzas un stabilas naudiņas, kad es nekur nemācīšos un kad darba režīms to ļaus, es ņemšu atvaļinājumu maijā un baudīšu ievas, ceriņus, maijpuķītes, zemes rakšanu un pavasara negaisus.
Bet man jau patīk vispār strādāt, tikai ne pavasarī :)

Un šī nakts bija tik silta, ka vienīgais, ko man gribējās tajā darīt (bet, ko es, protams, nedarīju, jo proletārietis), bija dzert rumu vai viskiju kādā no Rīgas ne pašiem centrālākajiem parkiem un tad jautrojoties skriet pa tukšajām Rīgas ielām. Un tad pabučoties n'stuff ar vienu pat visai maz svarīgu īpatni un rīta dzestrumā lēni soļot mājās, velkot pilni krūti pavasara virmojošā gaisa. Eh...