Bibliotēka
Maijs. 15., 2019 | 02:58 pm
ēterā: Madrugada
Tikai pirms kāda gada es pamazām sāku pārvarēt savu ocd līdzīgo tieksmi sēdēt bibliotēkās tikai noteiktās vietās. Mīļākās vietas bibliotēkās vai pat sabiedriskajos transportos gan jau ir vairumam, bet ne visiem šo vietu nepieejamības gadījumā parādās zināma nervozitāte un nespēja strādāt - visu laiku jāvēro, vai neatbrīvosies kāda no iemīļotajām vietām. Koncentrēties darba uzdevumiem bija teju neiespējami. Bet nu ir labāk. Es progresēju no vienas visiemīļotākās vietas uz dažām iemīļotajām. Un, ja nu tās visas ir aizņemtas, es pat varu ne tikai sēdēt citur, bet arī strādāt. Neliels īgnums gan paliek, bet tie ir nieki.
Visās bibliotēkās ir arī ļoti regulārie apmeklētāji. Ne visi viņi ir studenti. Jo regulārāks bibliotēkas viesis, jo visdrīzāk, ka viņam/ai ir iemīļotās vietas. Tas tumšādainais puisis ar drediem līdz pleciem un ūziņām kā Sprīdītim (smilškrāsas biksiņas garumā līdz potītēm ar drusku savilktiem galiem) un strīpainām zeķēm šeit ir gandrīz katru dienu, visu gadu. Viņš vienmēr izvēlas vietu pie loga (tāpat kā es). Galds nokrauts ar grāmatām, un viņš šeit pavada garas stundas. Ik pa laikam aizstaigā līdz tuvējam Starbucks pēc kafijas, un, atšķirībā no citiem, nekad nevāc kopā visas savas mantas bailēs, ka kāds viņa prombūtnes brīdī ko nozags. Dažreiz viņam izlīst kafija pa visu galdu. Viņa gaita ir viegla kā gazelei. Slaiks, gara auguma, tievām kājām. Viņš pārvietojas nesteidzoties un pavisam mierīgi. Pat tad, kad izlijusī kafija jau iekrāsojusi brūnas viņa piezīmju lapas un lēni pil gar galda malu uz bibliotēkas paklāja.
Kāds kungs labākajos gados ar baltu keponu, uz kura izšūts burts "D", šeit nāk lasīt grāmatas. Viņam vienmēr ir līdzi vairākas grāmatas, un viņš nekad neizvēlas vietas pie loga. Varbūt viņš tās atstāj studentiem. Viņš vienmēr sēž pie apaļajiem galdiem, kas ir nedaudz nostatus no logiem, bet nav arī paslēpti telpas vidū, kur dabisko gaismu pārņem spuldzes. Man vienmēr gribējies pajautāt, ko viņš lasa. Viņš veic piezīmes mazā, zaļā blociņā, bet pašās grāmatas nekādas atzīmes neveic. Viņš raksta ar pildspalvu, bet es ar zīmuli. Viņš ir visparastākā skata "white American male", nekā īpaša. Bet viņš nāk un lasa, un es viņu redzu, un viņš man šķiet jau kaut kādā ziņā drusku tuvs.
Visās bibliotēkās ir arī ļoti regulārie apmeklētāji. Ne visi viņi ir studenti. Jo regulārāks bibliotēkas viesis, jo visdrīzāk, ka viņam/ai ir iemīļotās vietas. Tas tumšādainais puisis ar drediem līdz pleciem un ūziņām kā Sprīdītim (smilškrāsas biksiņas garumā līdz potītēm ar drusku savilktiem galiem) un strīpainām zeķēm šeit ir gandrīz katru dienu, visu gadu. Viņš vienmēr izvēlas vietu pie loga (tāpat kā es). Galds nokrauts ar grāmatām, un viņš šeit pavada garas stundas. Ik pa laikam aizstaigā līdz tuvējam Starbucks pēc kafijas, un, atšķirībā no citiem, nekad nevāc kopā visas savas mantas bailēs, ka kāds viņa prombūtnes brīdī ko nozags. Dažreiz viņam izlīst kafija pa visu galdu. Viņa gaita ir viegla kā gazelei. Slaiks, gara auguma, tievām kājām. Viņš pārvietojas nesteidzoties un pavisam mierīgi. Pat tad, kad izlijusī kafija jau iekrāsojusi brūnas viņa piezīmju lapas un lēni pil gar galda malu uz bibliotēkas paklāja.
Kāds kungs labākajos gados ar baltu keponu, uz kura izšūts burts "D", šeit nāk lasīt grāmatas. Viņam vienmēr ir līdzi vairākas grāmatas, un viņš nekad neizvēlas vietas pie loga. Varbūt viņš tās atstāj studentiem. Viņš vienmēr sēž pie apaļajiem galdiem, kas ir nedaudz nostatus no logiem, bet nav arī paslēpti telpas vidū, kur dabisko gaismu pārņem spuldzes. Man vienmēr gribējies pajautāt, ko viņš lasa. Viņš veic piezīmes mazā, zaļā blociņā, bet pašās grāmatas nekādas atzīmes neveic. Viņš raksta ar pildspalvu, bet es ar zīmuli. Viņš ir visparastākā skata "white American male", nekā īpaša. Bet viņš nāk un lasa, un es viņu redzu, un viņš man šķiet jau kaut kādā ziņā drusku tuvs.