(bez virsraksta)
Nov. 28., 2016 | 12:50 pm
Tā kā sestdien no Līželes Dzimšanas dienas svinībām es mājos devos ne vien krietni vēlu, bet arī jau drusku sareibusi, piemirsu izstāstīt, kā man gāja pa ceļam no Līželes mājas uz savējo.
Gaidīdama pieturā trolejbusu, kas ir viens maniem nemīļākajiem sabiedriskā transporta līdzekļiem, pie manis pietenterēja neliela auguma, šmulīga paskata vīrs ar krietni nodzertu seju un krieviski vaicāja, pēc cik minūtēm nākšot kāds trolejbuss. "Pēc četrām", atbildēju.
Pēc alkohola krietni dvakojošais vīrs ar mugursomu plecos tik lielu, ka atcerējos stāstu par Diegabiksi, pajautājis man par trolejbusa ienākšanas laiku un to, vai ar to nokļūs līdz centram, turpina sarunu. Krieviski, protams. Kādu brīdi domāju izdarīt ko tādu, ar ko Nacionālā Apvienība par mani lepotos, proti, pāriet uz latviešu valodu, bet pēc nākamā svešinieka teikuma sapratu, ka šoreiz ne tikai nav vērts, bet varbūt labāk arī nevajag:
"Меня только неделю назад выпустили", gāzelējoties saka vīrs.
Ok...es pie sevis nodomāju. Iespējams, šis jau ir iemesls pārvietoties uz pieturas otru galu. Bet es palieku, jo viņš turpina bez mitas stāstīt un ir jau ari drusku interesanti, neliegšos. Nosēdējis tagad piecus gadus, pirms šī "срок'a" brīvībā pabijis vien 10 mēnešus, jo vēl pirms tam nosēdējis septiņus gadus. Es neprasu, par ko. Pats izstāsta, ka otro reizi sēdējis, jo "убил своего брата по пьянству". Esot vecāka māsa, tā esot naudu uz cietumu sūtījusi. Esot māsas dēls un māsas meita, bet māsa neļaujot viņam ar bērniem tikties. Pats arī saprotot, kāpēc. No sākuma vajagot kļūt labākam, jo citādi bērniem sliktu piemēru rāda. Piekrītoši māju un saku, ka tā nu ir gan, jā.
Prasu, uz kurieni tad brauks tik vēlā stundā? Meklējot kaut kādas nebūt naktsmājas, šonedēļ dzīvojot uz ielas. Izvelku lapiņu un uzrakstu ar zīmuli sociālā centra nosaukumu. "Gaiziņš", blakus centrāltirgum, izstāstu, kā nokļūt. Tas nozīmē, ka jābrauc ar trolejbusu līdz pašam galam, līdz stacijai. Lapiņu paņem. Novēlu viņam veiksmi.
Viņš izkāpa no trolejbusa pēc trim pieturām. Nedomāju, ka uz brīvām kājām viņš būs ilgi.
Gaidīdama pieturā trolejbusu, kas ir viens maniem nemīļākajiem sabiedriskā transporta līdzekļiem, pie manis pietenterēja neliela auguma, šmulīga paskata vīrs ar krietni nodzertu seju un krieviski vaicāja, pēc cik minūtēm nākšot kāds trolejbuss. "Pēc četrām", atbildēju.
Pēc alkohola krietni dvakojošais vīrs ar mugursomu plecos tik lielu, ka atcerējos stāstu par Diegabiksi, pajautājis man par trolejbusa ienākšanas laiku un to, vai ar to nokļūs līdz centram, turpina sarunu. Krieviski, protams. Kādu brīdi domāju izdarīt ko tādu, ar ko Nacionālā Apvienība par mani lepotos, proti, pāriet uz latviešu valodu, bet pēc nākamā svešinieka teikuma sapratu, ka šoreiz ne tikai nav vērts, bet varbūt labāk arī nevajag:
"Меня только неделю назад выпустили", gāzelējoties saka vīrs.
Ok...es pie sevis nodomāju. Iespējams, šis jau ir iemesls pārvietoties uz pieturas otru galu. Bet es palieku, jo viņš turpina bez mitas stāstīt un ir jau ari drusku interesanti, neliegšos. Nosēdējis tagad piecus gadus, pirms šī "срок'a" brīvībā pabijis vien 10 mēnešus, jo vēl pirms tam nosēdējis septiņus gadus. Es neprasu, par ko. Pats izstāsta, ka otro reizi sēdējis, jo "убил своего брата по пьянству". Esot vecāka māsa, tā esot naudu uz cietumu sūtījusi. Esot māsas dēls un māsas meita, bet māsa neļaujot viņam ar bērniem tikties. Pats arī saprotot, kāpēc. No sākuma vajagot kļūt labākam, jo citādi bērniem sliktu piemēru rāda. Piekrītoši māju un saku, ka tā nu ir gan, jā.
Prasu, uz kurieni tad brauks tik vēlā stundā? Meklējot kaut kādas nebūt naktsmājas, šonedēļ dzīvojot uz ielas. Izvelku lapiņu un uzrakstu ar zīmuli sociālā centra nosaukumu. "Gaiziņš", blakus centrāltirgum, izstāstu, kā nokļūt. Tas nozīmē, ka jābrauc ar trolejbusu līdz pašam galam, līdz stacijai. Lapiņu paņem. Novēlu viņam veiksmi.
Viņš izkāpa no trolejbusa pēc trim pieturām. Nedomāju, ka uz brīvām kājām viņš būs ilgi.