Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - 11. Oktobris 2016

Bija tikpat drēgna rudens diena kā tagad, man bija kādu divpadsmit gadi un mūs veda klases ekskursijā uz Emīla Dārziņa dzimtajām Jāņa skolas mājām. Mūs uzveda augšā otrajā stāvā, kur telpas priekšā no melna rāmja uz mums nekustīgi lūkojās pats Dārziņš, un nosēdināja uz rindās sakārtotajiem krēsliem, un mēs klausījāmies "Melanholisko valsi". Puse klasesbiedru nebēdnīgi čaloja, citi žāvājās, citi cītīgi klausījās. Es sēdēju pašā priekšā pie melnā flīģela un man gribējās raudāt - no tā, ka es biju viņa mājās, no tā, ka viņš pametās zem vilciena, no tā, cik liegi un skaisti skanēja viņa mūzika, it kā viņš būtu dzīvs ar mums vienā telpā.

Jūs vispār aptverat, ka drīz iestāsies divi tūkstoši septiņpadsmitais gads? Proti, jau 17 gadi pēc milleniuma, 16 gadi kopš Rīgai 800, 13 gadi kopš iestāšanās ES, 11 gadi kopš pasaules hokeja čempionāta Rīgā, 10 gadi kopš Trekno uzburbušo gadu beigām un 10 gadi kopš VVF nav prezidente, 8 gadi pēc krīzes, 5 gadi kopš Kamēr... vada Jānis Liepinš.... āāāāā Kas vēl? Ā, paritinām personīgo dzīves gājumiņu....šausmas, šausmas.