"Izraidītie" Dailē - для особо тупых ?
Okt. 26., 2014 | 10:29 am
ēterā: Einstürzende Neubauten
Redziet, man nepatīk, ja mani uzskata par idiotu. Un tieši tā, manuprāt, pret skatītāju piecu stundu garumā izturējās lietuviešu režisors Oskars Koršunovs izrādē "Izraidītie". Gluži kā draņķīgās B kategorijas filmās skatītājs tiek emocionāli prasti un klišejiski masēts un presēts visu izrādes laiku, neatstājot nekādu telpu paša skatītāja vērtējumam un smadzeņu noslodzei. Gluži pretēji - vienīgais veids, kā nosēdēt krēslā, nesajūkot prātā, bija smadzeni uz pāris stundām mēģināt atslēgt. Man neizdevās, tāpēc vienīgais, ko jutu, bija ciešanas, ko izraisīja diemžēl nevis emocionāla līdzjušana izrādes varoņiem, bet izrādes formāts per se.
Nav noslēpums, ka izrādēm radītajiem skaņu celiņiem ir milzīga nozīme izrādes noskaņas un pat satura veidošanā. Absolūti lieliski piemēri ir JRT "Peldošie - Ceļojošie" ar režisora oriģinālmūziku, bet no kombinēto skaņu celiņiem viens no iespaidīgākajiem, manuprāt, ir izrādē "Vigīlija. Sapnis par nomodu" (paldies par to Šlāpinam) - mūzika kā saturiski arkārtīgi būtiska, noskaņu papildinoša un/vai veidojoša, bet ne kā lēts "ar mietu pa pieri" paņēmiens "pareizu" reakciju radīšanā skatītājos, ko darīja ansambļa Ryga (kas paši par sevi bija lieliski) izpildītā mūzika.
Arī izrādes traģikomika neiztur smalko robežu starp neuzbāzību, gaumi un trivialitāti. Joki lielākoties bija pliekani un klišejiski, turklāt mēdza atkārtoties to formula - sak, nostrādāja vienreiz, nostrādās arī otro reizi! Un man par pārsteigumu - nostrādāja ar'! Publika smējās un aplaudēja, bet es mēģināju saprast par ko. Atceros sevi iesmejamies vienu reizi. Bet tad mūzika strauji kļuva minorīga un sērīga - un es (tāpat kā visi citi zālē sedošie) droši zināja, ka joku laiks ir beidzies un šī patiesībā ir ļoti skumja izrāde.
Kopumā izrāde ir lētu efektu kompilācija ar atsevišķi ja ne lieliskiem, tad ļoti labiem aktierdarbiem (J.Žagars, L.Dzelzītis), kas neatstāj vietu skatītājam (jo mēs droši vien neuzbāzīgāku, niansetāku, smalkāku izrādes formātu nebūtu spējīgi saprast). Un, jā - izrādes var būt skaļas, raupjas (un rupjas), "lielas", krāsainas utt. un vienlaicīgi ne-primitīvas, ne ar "pirkstu bakstošas" manās smadzeņu krokās. Šī tāda nebija. Man no tiesas bija sevis žēl.
Nav noslēpums, ka izrādēm radītajiem skaņu celiņiem ir milzīga nozīme izrādes noskaņas un pat satura veidošanā. Absolūti lieliski piemēri ir JRT "Peldošie - Ceļojošie" ar režisora oriģinālmūziku, bet no kombinēto skaņu celiņiem viens no iespaidīgākajiem, manuprāt, ir izrādē "Vigīlija. Sapnis par nomodu" (paldies par to Šlāpinam) - mūzika kā saturiski arkārtīgi būtiska, noskaņu papildinoša un/vai veidojoša, bet ne kā lēts "ar mietu pa pieri" paņēmiens "pareizu" reakciju radīšanā skatītājos, ko darīja ansambļa Ryga (kas paši par sevi bija lieliski) izpildītā mūzika.
Arī izrādes traģikomika neiztur smalko robežu starp neuzbāzību, gaumi un trivialitāti. Joki lielākoties bija pliekani un klišejiski, turklāt mēdza atkārtoties to formula - sak, nostrādāja vienreiz, nostrādās arī otro reizi! Un man par pārsteigumu - nostrādāja ar'! Publika smējās un aplaudēja, bet es mēģināju saprast par ko. Atceros sevi iesmejamies vienu reizi. Bet tad mūzika strauji kļuva minorīga un sērīga - un es (tāpat kā visi citi zālē sedošie) droši zināja, ka joku laiks ir beidzies un šī patiesībā ir ļoti skumja izrāde.
Kopumā izrāde ir lētu efektu kompilācija ar atsevišķi ja ne lieliskiem, tad ļoti labiem aktierdarbiem (J.Žagars, L.Dzelzītis), kas neatstāj vietu skatītājam (jo mēs droši vien neuzbāzīgāku, niansetāku, smalkāku izrādes formātu nebūtu spējīgi saprast). Un, jā - izrādes var būt skaļas, raupjas (un rupjas), "lielas", krāsainas utt. un vienlaicīgi ne-primitīvas, ne ar "pirkstu bakstošas" manās smadzeņu krokās. Šī tāda nebija. Man no tiesas bija sevis žēl.
Link | piemet pagali! {11} re, kā smuki deg! | Add to Memories
Andri, piedod!
Okt. 26., 2014 | 10:34 am
ēterā: Teho Teardo
Nu, nepatika man Gaujas "Izlaiduma gads", nepatika.