(bez virsraksta)
Apr. 22., 2014 | 04:01 pm
ēterā: Tori Amos - Raspberry Swirl
Nav vairs tie gadi, ka es jums saku, nav vairs tie gadi, kad nākamajā dienā pēc Pasākuma ar vērienu varēja smaidot diet, būt kreatīvs un valdzinošs un tam visam pa vidu arī spožs darbinieks. Nav vairs tie gadi. Smagums māc ķermeni, un tā vien gribas ieritināties palagos un laisties sapņu valstībā, pirms tam notiesājot ko treknu un taukainu, domās sūtot sveicienus Lolitai Neimanei.
Shit. A darbus kas labos? Bļanna labos, Bļanna labos....
Shit. A darbus kas labos? Bļanna labos, Bļanna labos....
Link | piemet pagali! | Add to Memories
mazliet par nāvīti un rajonu
Apr. 22., 2014 | 11:43 pm
Jūs zinājāt, ka ir tāds apbedīšanas informatīvais portāls saulriets.lv? Ļoti labs. Noskaidroju visādas labas lietas (varbūt "labs" nav gluži pareiza vārdu izvēle) par to, kas notiek ar bezpiederīgajiem un nezināmajām personām pēc viņu nāves. Šis ir daudz nesāpīgāk par buršanos caur likumdošanu.
Gandrīz tikpat kruts kā nekropole.lv.
Starp citu, viendien aizstaigājot līdz Matīsa kapiem ievilkt gaisu un mieru krūtīs, atradu līdz šim saviem lūramcaurumiem neredzējušu kapvietas dizainu. Nē, tā jums vis nav smiltiņa skujiņā, vulgaris, nogrābta vai celiņu izklāšana ar oļiem (tas tak vispār prasa pūles tikai vienu reizi!).
Glīši noklāta teritorija ar gliemeņu vākiem. ( Lūk, kas tas ir! ) Staigāt tik gar maliņu ļauts. Ziedi arī svaigi, kā redzams. Turklāt konkrētais cilvēks apbedīts jau tālajā 1962.gadā.
Un vispār - nokļūšana līdz Matīsa kapiņiem ir tāda nedroša padarīšana. Galamērķis ir vispatīkamākais un arī drošākais no visa pārgājiena. Saprotiet, šķērsojot jau robežšķirtni Avotu ielu, situācija strauji mainās. Paralēlais universs, goda vārds! Sirrealitāte - saulīte silda plecus un žmiedz acis, bet pretī zombīši labākajā gadījumā divsvītru sintētiskajās ūziņās veic publiskus iepirkumus neesošās apziņas izstiepšanai vai tieši pretēji - sazipošanai. Sajūties tāds maķenīt neiederīgs. Bet ķermenis pats no sevis mobilizējas - acis, ausis modras, kājas gatavas uzņemt zemo startu.
Gandrīz tikpat kruts kā nekropole.lv.
Starp citu, viendien aizstaigājot līdz Matīsa kapiem ievilkt gaisu un mieru krūtīs, atradu līdz šim saviem lūramcaurumiem neredzējušu kapvietas dizainu. Nē, tā jums vis nav smiltiņa skujiņā, vulgaris, nogrābta vai celiņu izklāšana ar oļiem (tas tak vispār prasa pūles tikai vienu reizi!).
Glīši noklāta teritorija ar gliemeņu vākiem. ( Lūk, kas tas ir! ) Staigāt tik gar maliņu ļauts. Ziedi arī svaigi, kā redzams. Turklāt konkrētais cilvēks apbedīts jau tālajā 1962.gadā.
Un vispār - nokļūšana līdz Matīsa kapiņiem ir tāda nedroša padarīšana. Galamērķis ir vispatīkamākais un arī drošākais no visa pārgājiena. Saprotiet, šķērsojot jau robežšķirtni Avotu ielu, situācija strauji mainās. Paralēlais universs, goda vārds! Sirrealitāte - saulīte silda plecus un žmiedz acis, bet pretī zombīši labākajā gadījumā divsvītru sintētiskajās ūziņās veic publiskus iepirkumus neesošās apziņas izstiepšanai vai tieši pretēji - sazipošanai. Sajūties tāds maķenīt neiederīgs. Bet ķermenis pats no sevis mobilizējas - acis, ausis modras, kājas gatavas uzņemt zemo startu.