diezgan cirslīgi man vakar izgāja
Dec. 31., 2013 | 01:14 pm
Tātad 31. decembris, kā jau bija paredzēts, ir iesācies ar paģirām. Tiesa gan - ne graujošām, lai gan izdzertais mikslis liecināja, ka būs sūrāk. Daudz ūdens un piparmētru tējas un būs jau lāb'.
Visa cita starpā esvakar naktī biju īstens cirslītis, jo pilnīgi netīši izraisīju mizanscēnu kāda visnotaļ jauka pāra attiecībās. Par šo man jāpastāsta maķenīt vairāk, jo man likās, ka tā notiek tikai b vai c kategorijas Goļivudas filmās. Stāsts tātad šitāds:
Pulkstenis jau rāda apmēram divi naktī un mēs esam pie drauga/paziņas - kā nu kurš - uz džubileju. Viens no viesiem ir arī mans paziņa (kurš arī mans bijušais, bet tas šoreiz ne no svara) ar savu visnotaļ mīlīgo draudzeni. Nu, un mēs sirsnīgi un draudzīgi, un laikam diezgan ilgi, jo interesanti, ar šo paziņu runājamies. Es jau pamazām jutu, ka viņa beibe kļūst tāda mazliet strjomīga, kas, manuprāt, bija pilnīgi nepamatoti. Un ik pa laikam, kamēr mēs runājam, viņai viņš jānobučo tā un šitā... Diezgan traucējoši, jāsaka. Mīļās dāmas, neuzbāzieties ar saviem kvēlajiem skūpstiem savam sirdsāķītim, kamēr viņš normāli sarunājas ar citu cilvēku - not cool! Bet scēna vēl tikai priekšā, vai ziniet. Eju ka es uz tualeti, tur pretī viņš. Viņam liekas, ka kauč kāds furunkuls virs augšlūpas pamazām metas. Palūdz manu viedokli, ko ar šamējo darīt. Neba es mediķis, bet nu labi. Palūdz, vai nevaru paskatīties. Es, protams, labs cilvēks būdams, paskatos. Saku, ka lai tik neaiztiek! Un, kā jau labās filmās tas notiek, brīdī, kad skatos (tīri medicīniski un bez nodomiem, ja!) viņa draudzene nāk uz toču. Un tad, kā jau pieklājas, notiek durvju ciršana. Nepaspējam ne attapties, ka jau šņorē zābakus un saka, ka jāiet projām (vispār jāiet projām viņiem bija jau sen, bet es laikam patraucēju, jo mēs aizrunājāmies - dziļi par to atvainojos, protams!). Skuķis, vārdu sakot, lec kā uz ecēšām. Es visādi mēģinu situāciju vērst uz labu - izklājos un izritinos, vai ziniet, sakot, ka tur takš nekā nebija! Šis, pie sevis klusu smejot, auj kājas. Neizskatījās, ka viņam ļoti gribas doties projām, bet, kā pats teica:"Pieklājība prasa sekot meitenei." Un viņam taisnība. Jāseko meitenei. Bet vienu brīdi man apnika taisnoties tam histēriskajam bābietiem un tamdēļ pajautāju viņai:"Cik Tev gadu?" "Divdesmit", viņa atsaka (un es patiesībā to jau zināju). "Var redzēt", atbildu es. Un viņa aizcirta durvis otro reizi.
Laikam jāpiedabū sava miesa piecelties un aiziet pēc Borjomi.
Pat mati un apakšveļa smaržo(?) pēc cigaretēm.
Visa cita starpā es
Pulkstenis jau rāda apmēram divi naktī un mēs esam pie drauga/paziņas - kā nu kurš - uz džubileju. Viens no viesiem ir arī mans paziņa (kurš arī mans bijušais, bet tas šoreiz ne no svara) ar savu visnotaļ mīlīgo draudzeni. Nu, un mēs sirsnīgi un draudzīgi, un laikam diezgan ilgi, jo interesanti, ar šo paziņu runājamies. Es jau pamazām jutu, ka viņa beibe kļūst tāda mazliet strjomīga, kas, manuprāt, bija pilnīgi nepamatoti. Un ik pa laikam, kamēr mēs runājam, viņai viņš jānobučo tā un šitā... Diezgan traucējoši, jāsaka. Mīļās dāmas, neuzbāzieties ar saviem kvēlajiem skūpstiem savam sirdsāķītim, kamēr viņš normāli sarunājas ar citu cilvēku - not cool! Bet scēna vēl tikai priekšā, vai ziniet. Eju ka es uz tualeti, tur pretī viņš. Viņam liekas, ka kauč kāds furunkuls virs augšlūpas pamazām metas. Palūdz manu viedokli, ko ar šamējo darīt. Neba es mediķis, bet nu labi. Palūdz, vai nevaru paskatīties. Es, protams, labs cilvēks būdams, paskatos. Saku, ka lai tik neaiztiek! Un, kā jau labās filmās tas notiek, brīdī, kad skatos (tīri medicīniski un bez nodomiem, ja!) viņa draudzene nāk uz toču. Un tad, kā jau pieklājas, notiek durvju ciršana. Nepaspējam ne attapties, ka jau šņorē zābakus un saka, ka jāiet projām (vispār jāiet projām viņiem bija jau sen, bet es laikam patraucēju, jo mēs aizrunājāmies - dziļi par to atvainojos, protams!). Skuķis, vārdu sakot, lec kā uz ecēšām. Es visādi mēģinu situāciju vērst uz labu - izklājos un izritinos, vai ziniet, sakot, ka tur takš nekā nebija! Šis, pie sevis klusu smejot, auj kājas. Neizskatījās, ka viņam ļoti gribas doties projām, bet, kā pats teica:"Pieklājība prasa sekot meitenei." Un viņam taisnība. Jāseko meitenei. Bet vienu brīdi man apnika taisnoties tam histēriskajam bābietiem un tamdēļ pajautāju viņai:"Cik Tev gadu?" "Divdesmit", viņa atsaka (un es patiesībā to jau zināju). "Var redzēt", atbildu es. Un viņa aizcirta durvis otro reizi.
Laikam jāpiedabū sava miesa piecelties un aiziet pēc Borjomi.
Pat mati un apakšveļa smaržo(?) pēc cigaretēm.