Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - 2. Jūnijs 2013

Es šo visu ļoti ņemu pie sirds. Tāpat jau esmu nervoza, un vēl šis. Nu, rūp i tautas, i valsts liktenis :) Riebums jūtams pat fiziski. Tiešām. Par spīti tam, ka rezultāti absolūti nepārsteidz.

Šitāds karstums mani beidz nost. Esejas un nepadarītie darbi arī beidz nost. Auksts aliņš mazliet glābj. Par visu vairāk man jau pāris nedēļas gribas aizbraukt uz savu dārzu, neņemot līdzi pārkarsušo kompi un, vēlams, arī izslēdzot mobilo, tur pavadīt vismaz nedēļu. Un ierakties savā zemē līdz elkoņiem. Un vārtīties zālē. Iet peldēties. Dzert aliņu. Daudz staigāties. Klausīties vectēva bubināšanā un vecmammas diplomātiskajā visu samierināšanā. Pietrūkst kopā būšanas un pat nemitīgās rīvēšanās ģimenes locekļu starpā. Pietrūkst ierakšanās savā dārzā.
Bet tad,kad tev liekas, ka tu vispār vairs nevari izturēt, patiesībā tu vari vēl. Tas attiecas uz pilnīgi visu.

Dārdina pērkons.